pēkšņi ir iemeties rīts. vientuļa kaija uz skursteņa dūdo un brēc (mūsu starpā skraidīja runa). naktis joprojām ir skaistas. skaidras un tīras. dienas sākas samocīti un gausi. tu sēdi un nesaproti, kā lai izkrata no sevis šo miglu un negribu sajūtu. diena nav svaigs sākums.
rosīties un kārtot.

bohēma, līdz ar citiem, ir viens no vārdiem, ko aizvien nemāku saprast.

un es kārtējo reizi gandrīz vai sāpīgā kārtā negribu iet gulēt. darīt jebko, braukt ar riteni, skatīties, vai elpai nav garaiņi un gaidīt sauli. ne jau nu gulēt. kādēļ atkal.