muļķības
ilggadējā tradīcija vēsta, ka parasti es zinu, ko vēlos darīt savā dzimšanas dienā. katru gadu kaut ko citu parasti. bet bet. šogad. apaļajā skaitlī šogad man nav ne jausmas. tas būs kaut kad samērā drīz un es saprotu, ka jausma nav un, visticamāk, nebūs arī. es neesmu no cilvēkiem kas ļoti priecājas par šādiem svētkiem, ne arī no tiem, kas kļūst drūmi un nevēlas kontaktēties ar ārpasauli.
un šogad. šogad es zinu, ka ap to laiku man nemaz nebūs naudas (un vēl pāris nedēļas pēc tam), toties būs laiks. un nekādu ideju. aha.


citādāk. par mani mēdz vīpsnāt, ja saku, ka esmu kautrīga (tāds jocīgs vārds). bet bet. es esmu. reizēm gandrīz pataloģiski. brīžiem un momentiem, bet tik ļoti, ka (kā rādās) šķietu augstprātīga, vēsa, derdzīga(attieksmē pret kaut ko), pasīva un kāda nu tur vēl ne.
reizēm es esmu tas viss, aha. taču krietni retāk nekā varbūt mēdz šķist.

noklusējuma vieta (kā nu tur reklāmai), visāds saturs

ir nakts, es mēģinu kaut cik kārtot dzīvojamo platību un pārāk nemiegoties. lai labs vakars/miegs (kas nu kuram).