pārmaiņas pēc
pēkšņi sapratu, ka mani kaitina vārdu savienojums "domu grauds". neiespējami kaitina. zilas debesis tur ārā. viss ir ļoti labi. šorīt es raudāju. tad, krietni vēlāk, gulēju gultā un domāju par lietām. par cilvēku lietām. par plastmasas bruņurupuci pie sienas, ko man reiz atveda tēvs, jo zināja ka es ļoti vēlos bruņurupuci, par to, kā es vilku pāri tam ar korektoru un par korektora smailiju bruņurupucim uz muguras. man nav ne jausmas, kad un kādēļ tas notika. taču es atceros - kā. par lietussauli, par kuru es nestāstīšu, bet kura ir sen un ļoti. par visādām lietām. tagad man ir sakrāmēta soma un neiekustēšanās. salut.