Viens dikti pretiigs gabals. ja kaadam iipashi vaaji nervi, labaak nelasiet =)
hm.. re ku viens gabals.. kapeec viss manis uzrakstiitais man skjiet truls un kkur jau dzrideets? vai tas ir taapeec, ka taaa tas arii ir? Nezinu, kapeec peeksnji noleemu te jamo iepeistot.. bet uzrakstiits vinjs pagaajsgada vasaraa.. pasen jau.. :)
Un taa:
Es nocērtu sev roku un sniedzu to Tev. Es ietinu to iesaiņojamajā papīrā, un ar otru sniedzu to Tev.
Nebiju domājusi, ka roka ir tik ļoti smaga, liekas, tā sver veselu tonnu. Lai tā nenokrīt zemē, es pasviežu to Tev.
Tu šausmās savieb jau tā zaļganpelēko no pretīguma seju un paraujies nost no asiņojošā locekļa.
Asinis uz tā vēl nav sakaltušas un nedaudz pil. Dzīslas ir izrāvušās no rumpja un ļengām nokarājas- to var redzēt vietās, kur roku nesedz sarkanzaļais, rūtainais iesaiņojuma papīrs. Tu iebļaujies- Tavs dvesiens ir riebuma un šaušalu pilns, bet, refleksa vadīts, tomēr satver roku uzreiz nometot to zemē- tā ar dobju būkšķi atsitas pret grīdu. Tu paskaties manī, Tavās acīs es saredzu bailes. Tādas bailes cilvēks izjūt saduroties ar suni, kam trakumsērga jau ir pilnā plaukumā- tas jau ir bīstams, bet vēl joprojām spēcīgs. Lēnām, it kā lai nesaniknotu dzīvnieku, Tu sāc virzīties projām, uz izeju – soli pa solim, arvien tālāk, nespēcīgs no milzīgajām bailēm. Es spēju saredzēt sviedru pilītes Tev uz augšējās lūpas un ļoti asi izjūtu skaudru mīlestību pret Tevi. Neprātīgu savā milzīgumā. Un Tavu riebumu, jau nekontrolējamu savā spēkā. Arvien pieaugošu.
Es nejūtu sāpes, un tas ir dīvaini. Roka ir pilnīgi nejūtīga. Sajūta it kā tā joprojām ir savā vietā. tikai tāds dīvains tukšums un vieglums ir jūtams. Es liecos pēc tās, joprojām uzskatu to par veltījumu Tev- tā ir dāvana, tai jābūt pie Tevis.
Es knapi paceļu roku, piespiežu sev šo miesas gabalu, kas kādreiz bija daļa no manis, bet nu ir vienkāršs gaļas gabals. Paskatos uz vietu, kur nupat biji tu un secinu.. Ka neviena nav.
Mani pārņem nespēks, iekšas plosošas sāpes un milzīga nesapratne- kā tā!? Es taču Tevi tā mīlu!? Es sabrūku uz grīdas. Tad saņemu spēkus un ar lielām pūlēm, balsoties uz vienīgās rokas, aizrāpoju līdz stūrim- sakņūpu tur. „Dīvaini, asinis no manis nelīst nemaz tik stipri”, padomāju es pēdējo loģisko domu, līdz debīlā realitātes sajūta beidzot atsakās no manis un tinās prom.
Es lēnām atveru acis. Sapratnes atblāzmas dejo vēdera deju pa manu, kādreiz veselo, apziņu.
Vīri baltos halātos un nespēja pakustināt roku. Vai kāds ir apžēlojies un nocirtis man arī otru?? Nē. Laikam nav vis. Esmu baltā kreklā, roka aizvilkta aiz muguras, migla, pēc kaut kā pazīstama smirdoša, pelēka telpa. Es uz kaut kā puscieta, veca un sažuvusi medicīnas māsa ar šļirci rokā. Kādreiz, sen agrāk, esmu dzirdējusi, ka trakonamos dod īpašas, sāpes izraisošas, zāles un narkotikskas vielas.
Sāk uzmākties vājums, neesošā roka sūrst, ap mani dejo ēnas- aktīvāk nekā jelkad agrāk- atpūtas nams neparastiem cilvēkiem. Sāpes.
Mans mīļais. Tu mani atceries? Katru nakti es nāku Tavos sapņos, ko Tu, nezkapēc, sauc par baisiem murgiem.. Vai Tu to jūti, vai mosties šausmu pārņemts, viss aukstos sviedros? Vai Tev blakus guļ neko nesaprotoša jauna meitene? Es ceru, ka tā, jo tad Tu esi uz pareizā ceļa. Uz tā, ko kādreiz uzsāku arī es.. Tad mēs tiksimies. Telpās, kas ož pēc kaut kā pazīstama un ir pelēkas.
Es nocirtu sev roku. Tā sākās Tavs ceļš. Tavs ceļš pie manis- celš uz reālāko no zināmajām realitātēm, ceļš uz neprātību.


Vai tieshaam es nespeeju uzraktiit neko normaalu, nepiebaarstiitu ar truliibaam un nodraaaztiibaam?