Es, starp citu, principā piekrītu, ka kaut kas tāds kā "starojums" eksistē. BET:
a) tas pilnīgi, pilnīgi nekādā ziņā neattaisno nevēlamu uzmanību/uzmākšanos/vardarbību;
b) LV publiskajā diskusijā ar šo argumentu, manuprāt, ietecicams uzmanīties, tāpēc ka viedoklis "ja ej pa ielu tumšā vakarā ar īsiem svārkiem, tad pati vainīga!" ir tomēr pārāk populārs;
c) es pieņemu, ka ne vienmēr "starojuma" īpašnieces pašas vispār apzinās, ka viņām tāds piemīt, un varētu kaut ko ar to izdarīt, pat ja gribētu;
d) manuprāt, ir nepareizi likt uzsvaru uz rīcību/izskatu vardarbības upuru vidū, nevis mēģināt mainīt, piemēram, priekšstatus par vīriešu it kā nekontrolējamo seksualitāti.

Līdzīgi kā par to "starojumu", kas tomēr lielā mērā ir ļoti spekulatīva kategorija, es, retrospektīvi atskatoties uz savu dzīvi, esmu izdarījusi tādu novērojumu, ka, kopš esmu iznākusi no skapja, es ievērojami retāk saņemu jebkāda veida romantiska/seksuāla rakstura uzmanības pievēršanas mēginājumus no vīriešiem (arī tādiem, kuri neko nezina par manu seksuālo orientāciju), ko, iespējams, arī var skaidrot ar kaut kādu "iekšējo starojumu" par to, ka mani tas vispār neinteresē, tomēr es ļoti labi apzinos, ka nekādu tādu garantiju, ka tas tā vienmēr turpināsies jau nav, un varbūt tā vispār ir tikai sagadīšanās vai iemesli ir citi, vai taml.