Nu šeit tieši prasās kaut kāda atšķirība.

Ir skaidrs, ka ja tev ir veikals kur jebkuram gribētājam sniedz desu, vai frizētava kur jebkuram ienākušajam sniedz matu griezumus tad tas ir jāsniedz visiem, bez tiesībām neapkalpot nēģerus, īrus, žīdus, vai gejus. Ja tev ir bārā vaļā durvis un cenrādī alus cena, tad tu nevari pēc deguna formas teikt, ka tev, draudziņ, būs jāmaksā dubultā vai jāiet prom.

Savukārt ir vesels bars pašnodarbināto jomu/"frīlanceru" (starp tām principā ietilpst arī šādi fotogrāfijas pakalpojumi) kuri pēc būtības *nav* pieņēmums par to, ka pakalpojums ir jāsniedz visiem. Ja fotogrāfs bildē plikas smukas jaunas meitenes, tas nenozīmē, ka ja atnāk vecs resns onkulis un vēlas kailfoto, tad viņam būtu pienākums obligāti taisīt arī tādu mākslu; kaut arī tur ir dzimuma/vecuma/utt diskriminācija - viņš pēc būtības nepiedāvā universālu pakalpojumu jebkuram, bet vari individuāli izvēlēties.

Tas ir tā, kā stāšanās darbā, kur es varu izvēlēties pie katra darba devēja, vai viņš man patīk vai ne - un ja man boss jebkādu apstākļu dēļ šķiet nepatīkams, vienalga, vai stāsta garlaicīgas anekdotes vai ir dzirdētas baumas(hvz vai pamatotas) par tā reputāciju, tad ir pilnīgi ok ar viņu nesadarboties; kā arī būtu amorāli *piespiest* kādu strādāt tādā gadījumā ar argumentu "ja grib pakalpojumu sniegt, tad tas ir jāsniedz visiem". Johaidī, pat par visburtiskāko prostitūciju (tur, kur tā ir legāla) tiek explicitly minēts absolūti pretējais arguments ka nē, tas ka tu principā sniedz pakalpojumu X nebūt nekādi nenozīmē ka tas būtu jāsniedz visiem, visur, vai jebkurā laikā. Strādājošais pilnīgi noteikti var brīvi un patvaļīgi izvēlēties, pie kā strādāt un pie kā nestrādāt (kautvai Satversmes 106 pants), un tas attiecas arī uz pašnodarbinātajiem.

Man gan ir diezgan cita pakalpojumu joma, bet argumenti pa lielam tie paši. Klientus *izvēlas* - jā, bieži/daudziem ir tā, ka gribētos vairāk *labu* klientu, bet vienalga klientus izvēlas un noraida. Es varu pakalpojumu nesniegt gandrīz nevienam, un tas ir ok. Es varu sniegt tikai tiem, kurus ilgāk pazīstu un pārējos sūtīt ieskrieties, un tas ir ok - tas *nav* publiski pieejams pakalpojums. "man šodien/šonedēļ/šogad nav noskaņojuma" ir pietiekams iemesls, lai atteiktu, protams, tas neveicina attīstību bet tā ir *pakalpojuma sniedzēja* brīva izvēle. Ja ar klientu ir neinteresanti strādāt, jo viņam ir garlaicīga gaume vai neinteresants projekts, es drīkstu ar viņu nesadarboties. Vizuālajā mākslā ir ok klientu nezīmēt vai nebildēt, jo tu vēlies veidot savādākas bildes ar vizuāli savādākiem cilvēkiem tajās. Es drīkstu ar klientu nesadarboties, jo man nepatīk viņa reputācija. Ja ar klientu ir nepatīkami strādāt, jo viņš stāsta stulbas anekdotes, es drīkstu ar viņu nesadarboties - un analoģiski, ja ar klientu ir nepatīkami strādāt, jo viņam nepatīk *manas* stulbās anekdotes un tāpēc man jāmaina savi paradumi, tad arī es drīkstu ar viņu nesadarboties. utt. Protams, jo vairāk saki nē, jo šaurāks bizness tas ir, bet pašnodarbinātajam nav nedz vēlmes nedz vajadzības būt par spundi visām tapām un sniegt pakalpojumu visiem.

Var argumentēt par atsevišķām konkrētām īpašībām, pēc kurām nedrīkstētu diskriminēt darbadevējus/klientus (tas pats dzimums/vecums/rase/tautība/orientācija/ticība), bet *pēc visa pārējā* darbadevējus/klientus izvēlēties (diskriminēt) ir jābūt iespējai, ieskaitot visus augstāk uzskaitītos subjektīvos faktorus.