filmas skatos reti. tagad tikai tad, ja:
a) iznācis kas tāds, ko baigi gribas redzēt. Pēdējoreiz tā bija ar Purpura smaili, kas bija tāda vilšanās, ka vairāk pēc šī modeļa nemēģināju. Ānē, meloju - biju uz Deadpool apvienojumā ar (b), tas gan bija labi
b) kāds aicina uz kino (uz filmu vakariem baigi nepierunāsi).
c) jūtu, ka ir caurums kultūrvēsturiskajās zināšanās, parasti aizbāžu ar kādu ērtu un vieglu variantu, varbūt ne saturā, bet tādu, kas zināšanas par periodu X / režisoru X / tēmu X aizpilda visātrāk un labāk. Reizēm to daru youtube ar 2x paātrinājumu, nekaunos.

Principā nav īsti ne vaļas noturēt uzmanību vismaz 1.5h garumā, ne arī baigi patīk/prasās. Priecājos, ka esmu kā personība izaugusi tiktāl, ka nav problēmu to sev un citiem atzīt. Agrāk man tas likās vismaz nekulturāli.