humm humm, man bērnu nava, bet es tikai piebildīšu, ka es nesen klausījos podkāstu par akurāt šo tēmu. bija māsa un brālis -- brālis bija vienmēr bijis traki zinātnisks, bet tad iestājās universitātē un tjipa sagājā grīstē, kļuva par born again christian un iestājās sektā, kur tā arī visu atlikušo mūžu ir nodzīvojis. un māsa ar māti visu mūžu vainoja sevi, ka kko sačakarēja, ka neuzturēja pietiekošu kontaktu ar brāli universitātē, utt. bet tad kkādus 40 gadus vēlāk māsa aizbrauca brāli uz sektu nointervēt un izrādījās, ka brālim ir bijusi jau sen pašam sava doma. jau sen viņš bija interesējies par dievu un nebija to stāstījis ne mātei, ne māsai. universitātē nav iejuties, tur viņam uzradušies baigi 'kristiešu vecāki'.

plus vēl par sektām, protams, ir smadzeņu skalošanas faktors -- tas, ka cilvēks tiek ievilkts pats nepamanot.

ar to es gribēju teikt, ka a) bērns pats var izlemt pievienoties sektai vecākam to nepamanot un b) sekta var izlemt pievienot bērnu to nepamanot ne bērnam, ne vecākam. vai šajā situācijā īsti sevi vajadzētu vainot vecākam? humm. droši vien atkarīgs no bērna vecuma un situācijas. bet gadījumā a) diez vai -- tur es droši vien balsotu par bērna tiesībām uz izvēli, nu, ja vien bērns ir puslīdz spējīgs pieņemt lēmumus un ap pilngadību. un atkarīgs arī no sektas droši vien.