neatceros pagājušā gada adventes vainagu. zinu, ka taisījām, vācām bērzu zarus, mežrožu augļus utt. atceros pat siešanas brīdi, bet pašu vainagu neatceros nemaz. atceros aipagājšgada vainagu. tas, šķiet, bija mans pirmais pašgatavotais vainags mūžā. atceros, kā gājām pakaļ "sastāvdaļām" un kā lipināju tam virsū ezīšus. a. bija pusotrs gads, viņa visu laiku gāja nepareizajā virzienā un krita garšlaukus teju katrā otrajā peļķē. 300m gājiens jutās, kā vairāku kilometru pārgājiens un minūtes ievilkās stundās. pusotru gadu vēlāk tajā pašā maršrutā es dzinos pakaļ izsprukušajam dobermanim. pārāk enerģiskai, bet labdabīgai kucei vārdā Luna. viņa skrēja prom, ik pa brīdim apstājoties un nogaidot, pārliecinoties, ka es joprojām skrienu pakaļ. beigās es izrādījos maliet gudrāka un tomēr sadabūju viņu rokā.
šogad tieši pirms pirmās adventes mums bija/ir beigusies nauda. izdevumi adventes vainagam mērāmi nopirktajās svecēs un vel 69 centi par mazu mākslīgo mušmiru komplektu. iebraucām mežā un tur, 5-10 minūšu laikā es savācu (to es sapratu tikai vēlāk, uz vietas šķita, ka būs par maz) materiālus kādiem 4 vainagiem. mans pirmais skuju vainags. gan ne ekskluzīvi. uz radiatora fiksi apžāvētie un ar baltu pūšamo krāsu appūstie čiekuri, cepeškrāsnī pažāvētās un jau gandrīz sadegušās apelsīna škēles. kadiķis, jauno priežu zari un vēl šis tas.
neticamā kārtā ir sanācis gluži pieņemami.
a. ir ļoti grūti saprast, kādēļ nevar dedzināt visas 4 sveces uzreiz. jāpamācas un jāiet gulēt. rīt jābrauc uz ofisu.