es saprotu, ka, uz miegu bērns atslābinās un tādēļ sāk dalīties ar savām domām/pārdzīvojumiem. un es to ļoti atbalstu. bet viņa allaž uzsāk lielo dalīšanos tieši tad, kad es sāku dziedāt vakara dziesmiņas. divi dziesmas vārdi, teikums no viņas, divi dziesmas vārdi, vēl teikums. un tā līdz es esmu izvesta un draudu iet prom bez dziedāšanas. pēdējā laikā gan, šķiet, skaidrojumi sāk iedarboties. skaidrojumi ir "var parunāt pirms dziesmiņas un arī pēc, bet ne to laikā". ļoti lēnām, bet šķiet, ka kkas tur tai galviņā sāk ieķerties šajā sakarā.

vispār tas ir tik brīnišķīgi, ka viņa aug. šorīt pastaigājāmies gar jūru un viņa neskrēja tajā iekšā. šķiet, tā ir pirmā reize (atskaitot agru pavasari, kad bija galīgi auksts), kad viņa spēja pārvarēt savu sajūsmu par ūdeni un vēlmi tajā skriet. pastaiga gan tāpat beidzās samērā ātri, jo viņai šķita varenlaba doma mest man matos smiltis. bet arī tad ļoti ātri pieņēma, ka jāiet prom un nemaz neiebilda.