Migla. Visapkārt migla. Pēdējos gados tik reti ilgojos būt labākā saķerē ar vārdiem. Tas, šķiet, vairāk nekā jebkas cits, iezīmē manu pieaugšanu, tajā skaitā pie zemes. Agrāk man to tik ļoti negribējās. Pieaugt pie zemes. Un tad es sapratu, ka esmu liela tante un tik pat labi varētu to uzreiz pieņemt. Bet ceļš, gaišā nakts, visautentiskākā ezīša cienīgā migla un mūzika liek man atkal justies, kā cilvēkam, kas varbūt mazāk saprot, bet vairāk ilgojas. Pēc saķeres ar skaistumu un vārdiem. Pār ko nav varas ikdienai, režīmiem un iepriekšējai plānošanai. Tagad es ļaušu sev pailgoties pēc cilvēka, kas biju pirms 10 gadiem. Un tad beigšu. Jo tā dara pieauguši cilvēki. Bet migla skaista. Tāpat kā maza bērna smiekli vai saulriets jūrā. Tāpat kā bezrūpība. Tikai savādāk.