šovakar, braucot gar kanālu māju virzienā, redzējām gulbju pāri ar mazuļiem. veselu čupu, 6 vai 7. agrākā pavasarī ik pa brīdim manījām pāri, tad ilgāku laiku tikai vienu. tas viens nesen izdzina A. no ūdens. izrādījās gan, ka gribēja ēst, nevis kauties. tagad, pirmoreiz, redzējām arī mazuļus.

noliku gulēt A. un a. (mēs visi esam apslimuši, vissmagāk tas pagaidām skāris A., nu jau trešo vai ceturto vakaru iet gulēt ar/pirms a.) un gāju palaistīt dārzu. dārzs par laimi nav liels, citādi es atņirgtos, staipīt visas tās neskaitāmās lejkannas ar ūdeni no ezera. tāpat jau apnīk, vienā vakarā jāiet kadas 6 reizes (tas, ja iet ar 2 kannām). labi, ka (vismaz pagaidām) nav jālej katru vakaru, pietiek ar reizi divos.

gribēju pateikt vēl kaut ko. teorijā mazliet interesantāku par dārza laistīšanu, bet labi. šodien vismaz (man) ir sācis atklepoties.