kad es domāju par karu Ukrainā un par tādu cilvēku kā mans tēvs (kas nemaz nav tas galējākais variants un arī nemaz ne tik reti sastopams gadījums, lai cik sūdīgi tas nebūtu) uzkatiem šajā jautājumā, bet, precīzāk, par to, kādēļ tie uzskati ir tādi, kādi tie ir un gan ko tas nozīmē, gan ko tas var kaut kad nozīmēt, tādos brīžos man nāk raudiens un fiziski gribas vemt. bet izdarīt tāpat neko nevar. un dēļ tā ir vēl sliktāk.