Kāds rakstīja,
a runaajot tu jau neuzkrausi citiem savas probleemas - vienkaarshi pasham buus vieglaak. bet tad tam jaanaak no tevis pasha - gribeesi runaat - runaasi, negribeesi - nerunaasi. piemeeram es paziistu vienu cilveeku, kursh agraak nekad nevienam nestaastiija par savaam probleemaam, un tad kad tikai vienreiz taa baig saapinaats - saaka staastiit visiem peec kaartas, vajag un nevajag.. laikam - vajadzeeja, un tagad shim cilveekam ir labi. tieshaam labi. a kaadreiz bija galiigi suudiigi, un sadariija nenormaali daudz muljkiibu, par kuraam taa kaa vajadzeetu paluugt piedoshanu, jo tikai iesaistiiti arii citi cilveeki, kuri bija ni pri chom. kaapeec mees tik ljoti vienmeer baidaamies uzkaraut citiem savas probleemas?? man liekas, ja mees visu laiku kluseesim, neviens to taa arii neuzzinaas - kaa mees juutamies! kluseejot cilveeks tikai ieksheeji nosleedzas un distanceejas no aarpasaules un beigaas vispaar var sajukt praataa, ja tevii iekshaa ir tik daudz saapju, un taas tiek pastaaviigi apspiestas. nu kkaa taa...
a par naidu - tas taksh pilniigs sviests. naids sagrauj. iisteniibaa ieniist ir nozeelojami...


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?