Pelēka, mākoņu aptumšota, diena. Saulīte sildās viena pati, nevienam savu silto vaigu nepiekļaudama. Koku lapu šalkoņa vējā padara šo ainu vēl drūmāku. Vējš ir stiprs un brīžiem nodrebina kādu loga rūti. Parasta diena - nelabuma priekšvēstnese.
Bet it visā vienmēr atrodama arī sava gaišā puse. Šoreiz tas ir miers - mazāk čalu uz ielām, mazāk trokšņu. Cilvēki slēpjas savos mitekļos. Tikmēr manā iztēlē dzimst savāda sajūta, sajūta, ka esmu pilnīgi viens. Doma, ka neviena nekad arī nav bijis, šajā mirklī liekas pavisam reaāla. Pasaule - tikai netverams sapnis. Noticis, nosapņots. Apjausts tikai uz īsu brīdi. Atmiņas ir kā tiko izlijuša vīna smaka, kas drīz vien izplēn, kad oža piekūst un tās pavediens lēnām pagaist. Sajūta ir laba, kā sajūsma par kāda pavērsiena skaistumu. Ja nav bijis cilvēku - kuru sabiedrības trūkums man licis allaž bēdāties - tad nav bijis šo skumju. Nav vairs noželu vai moku, kad piedzīvotais ir bijis tikai iztēles auglis.
Bet lai kā arī nebūtu es tomēr vēlētos izjust pavisam ko citu, proti, ka neesmu viens.