Manas lūpas ir palikušas sārtākas. Varētu pat teikt: nu tās ir palikušas sārtas. Tās beidzot izceļas - es tās pamanu. Līdz tam tās bija tikai kāda neeksistējoša vieta uz manas sejas, kas iekļāvās vispārējā nedzīva cilvēka vaibstu kopainā. Mirusi seja.
Un nu, es sajūtu tādu, kā omulīgu siltumu.
Man ir lūpas!
Viņas tagad tik ļoti skaidri ir, ka sajūtu pat dīvainu kāri tās noskūpstīt vai vismaz pieskarties tām.