Špricofobija nav smieklīgi, tā ir reāla lieta. It sevišķi kovid-špricofobija, vai plašāk zRNS-špricofobija. Esmu pieķēris sevi pie domām "a ko ja nu kas?" Nu bļēēē... pie pašreizējās informētības, pizdu nahuj. Ir bļe iekšā kaut kas nepārkāpjams. Ķipa, spītība, tikai ar baiļu piegaršu.

Un kādam tas liekas smieklīgi?

Vot, piemēram, piemērs: ķipa, pieņemsim, ka tev ir dzimummaiņas operācijas fobija. Ķipa, tu jūties labi, nekad neesi gribējusi būt trans mužiks bez pupiem, bet pie apvāršņa uzglūn, ka ķipa kaut kādas klimata kvotas vai tml. bulšits, un tev varētu nākties griezt nost pupus, par klitora mutilāciju vēl nerunājot. One and done, kā sacīt. Ā nē, klitoru pēc pusgada liks uztaisīt par wannabe pimpi, lai būstotu jauno dzimumu. Surprise muthafucka. Bet tas točna viss, uzticies zinātnei. Un tev ķipa tāda kā neliela fobija sāk nemierus iekšā celt. Smieklīgi, vai ne?

Reāli bļe, ko es gribu pateikt: fobija no lietām, kuras tu zem normāliem apstākļiem pilnībā nemaz neapsvērtu, nav baigi smieklīgi. Ķipa, ahahahaha, fobija lēkt ārā pa debesskrāpja logu, kad ļotenes iepiš. Tas nav normāls lēmums, kas būtu jāizdara cilvēkam, bļe ja viss noritētu čotka, tāpēc loģiski, ka bail. Un te nevar atrunāties ar "jā bet mēs visi esam pandēmijā un dari savu lomu". pis dirst ar šito. Tikai ģibili nesaprot, kas notiek. Pandefobi, bļa. Oi, maska! Hujaska. Skaidrā latviešu valodā uz viņas bija rakstīts - nepalīdz pret vīrusiem. Tas, ka to uzrakstu noņēma, jo ģibiliem bail palika, tas bļe nemaina faktu, ka tas ir ģibiļna.

#brūns