Reāli, zivs ir labs cilvēks, tikai nedaudz pists hedā. Nu labi, diezgan krupna. To visi zin.

Nepārpotiet, es arī esmu... labs cilvēks, ahahahaha.

Prikolo, jo vecāks kļūstu, jo mazāk fakin joki šķiet skaudrā dzīves arka. Ķipa, mēs neplānoti saistāmies ar garāmarkotājiem (narkotājiem?). Un tu tāds like, bļe šitais antivaksers jobanais, like es čurāju dzeltenu vai sarkanu viņa komentāru līstes līdz sekundēm precīzā virzienā. A pienāk 2040. gads un abi tādi like satiekas uz taciņas, un tādi like bļe brīnās "TU bļe, suka!", "nē bļe TU bļe, suka!". Un arkas tādas like *činks* saskandina: "priekā, priduraki bļe dolbanie, ahahahaha". Un tu tāds like "aargh, jebal or whatever, I guess". Bet ko es uzsveru, ka ķipa līnijas asumi vairs nešķiet tik asi. Tu saproti, ka bļe arkas mounteverests, kas šķita pasaules gals līdz bezgalībai, ir huiņa. Viss ir huiņa. Jo skat, te nu mēs esam. Tas pats es, tie paši jūs. Un like kādreiz maybe šķita, ka viss mainījies būs or whatever. Oh well, next time.

Next time? There won't be no next time! Teica jaunāks kļūstu. Vecāks kļūstu tāds like: bruh... hold my beer. Tagad katrs savai arkai prasa: "a like kam tad bij jābūt pēc tam?" Sūds.

Par to, ka brūnu nečurā, to visi zin. Ķipa, bļe tev druška tāda "ok mēs pis girl vakars, iedo naudu". Tu jē, tad mēs ar roku boys vakars or whatever. Bet, kad esi palicis viens, aizpis acis un atkal kā jaunībā: "*dzinn* *dzinn* vai atceries mani?", "ahahahaha, dolbans priduraks, kā nu ne, bet tas bija like pāris *činks* atpakaļ".

Fraktāļi jau sākās. Tālāk pohuj.

#faster-than-light #zvaigznes-skrien #faktāļi #arched-back