Problēma self-help grāmatās ir tā, ka viņas ir par self, aizmirstot par apkārtējo brīvībām. Kā tur bija - tava brīvība beidzas tur, kur sākas nākamā cilvēka brīvība.

Reāli, daudzi no man zināmiem self-help grāmatu lasītājiem (lasītājām, btw) ir totāli pisti hedā. Iedomājies, ka tev bļe saule ne tā spīd virsū, jo self self self. Jobanā saule, pareiz. Ai don tink so.

Un rezultāts? Self self, maska, šprice, jobanais tu, jo self self. Kā tur bija - KGB pierādīja, ka nepārtraukti biedējot cilvēku ar feiku info, viņš tai notic <= divos mēnešos. Plāndēmija bija par masu bailēm, un tas bija redzams jau pašā sākumā. Reāli, visi šitie selfiš self self nopanikoja un, pohuj kādi plūdi pēc tam, pohuj, ka kāds varbūt visu dzīvi pēc tam mēģinās tev atriebties, galvenais izvairīties no 2 mēnešos iebiedētā plāndēmiskā bubuļa, kaut tas nozīmē maskā lekt nemaskotam virsū un sākt kauties, nemaz nerunājot par mana vaks nestrādā bez tavas vaks, ā nē tava vaks pasargā mani no saslimšanas ar to, pret ko es pats jau esmu izvaksēts dupsī, ā nē vaks jau nekad nav bijusi par vīrusa apturēšanu vnk man būtu bijis hujovāk bez, bet tev arī vajag iemaukti vienu, jo es jau vairs nemāku citādi domāt. Otra daļa KGB stāsta - vairumam šo noticēšanu nevarēja pārlauzt ne ar kādu apjomu patiesas info.

Tad sanāk - esmu sabiedēts ar vakcinēšanu un noticējis, ka suka viņi pa nopietnam to visu darīja, like atstādināšana no darba svarīgos dzīves brīžos, kad reāli tev pēc tam 5x jānobankrotē u.tml, lai gan patiesā info ķipa sanāk ir life moves on, čill bruh. Vai ne?

Es bļe uzskatu tā - ja tu, suka, aiztiec mani (self self self), tad spēle ir vaļā. Tas viss bija reāli un nopietni, ja kas. Baigie joki, vai ne? Ai don tink so. Paspēlējies? Ok. Patika? Tad gaidi atbalsi.

Izklausās baigi ļauni, bet, piem., arī tie, kas atbalstīja manis aiztikšanu ir sukas un pidari, self-help grāmatu kontekstā.

Reāli, es neesmu dusmīgs cilvēks pa dzīvi. Arī pat pēc trim gadiem. Bet tāds vienkāršs jautājums kā kas tevi radikalizēja? Es sāku saprast šito prikolu. Ķipa, es saprotu, ka radikāli gandrīz nekad nav labi, bet tie internālie asni, es nez... naidam? Es bļe nezinu kas ir naids. Bet laikam sāku saprast. Kaut kā tā. Bija tas teiciens, ka ķipa mierīga cilvēka dusmas ir vistrakākās or whatever. Un tad es reizēm domāju - a es esmu mierīgs cilvēks? a es vispār spēju dusmoties? Varbūt reizēm kā reiz vajag nolaist tvaiku, kaut virtuāli. Bļe, jo citādi tad kā sanāk...? Hujzin.

Nu vot. Verdiktā, mušu nobraukt es neesmu gatavs, bet, piem., gatavs nomierināties ar domām par ģibilu elpceļu higiēnu (un te es rēcu un nevaru) un profilaktisko un totāli voluntāro mašīnkoda ievadīšanu pa taisno bļe manā (uzsvars: manā) asinsritē? Acīmredzami vēl neesmu. Ja tu bļe kaut reizi pieļāvi sānisku domu kursīvā, ka totāli voluntāri or else ievadīt kaut ko manā asinsritē ķipa būtu bijis tāds kā tīri neko saprātīgs mērs, tad nesūdzies par šīs perversās domas atbalsi.

Haštag, video: https://www.youtube.com/watch?v=mbZ6E2rhdcw