Laikam esmu glups vai slinks, bet vienu es nesaprotu:

Cilvēkiem ar imūndeficītu tiek ieteikta vakcīna, jo lūk ar vīrusu netikšot galā. Bet vakcīna jau pati nav nekas bez imūnsistēmas. Tad viņiem iešpricē un reakcijas nekādas, loģiski. Bet tas kaut kā mistiski palīdzot pret vīrusu. Tas aptuveni kā retro auto, kuros drošības siksna nav paredzēta, ļoti ieteicams būtu to tomēr nopirkt un vadāt līdzi bagažniekā, jo tā būs drošāk avārijas gadījumā. Wtf, cilvēki.

Labi, kaut kas ir argumentā, ka sabūvējam antiķermenīšus lēnām, ilgākā laikā, kas nebūtu optimāli infekcijas brīdī. Bet nu ja skaidri redzams, ka viņiem tā vakcīna iziet cauri labākajā gadījumā kā ass tako, tad varbūt tādiem pienākas dubulta doza? Vai pārējiem mazāka?

Kāpēc ir ok špraunam jaunēklim dot to pašu, ko senioram, ja pats par sevi redzams, ka tur starpība starp imūnreakcijām ir kā no Zemes līdz Mēnesim. Vai nu špricējam, kamēr seniors nokrīt, vai, ja pietiek ar seniora 0 reakciju, tad jaunēklim nevis duram, bet vienkārši iekniebjam, un būs pietiekama aizsardzība pret vīrusu.

Perfektā vakcīna jau būtu mūžīgā šprice plecā ar datorkontrolētu padevi. Un te nu mēs esam nonākuši līdz kapsulām un cita veida čipiem.