| |
[Oct. 27th, 2008|08:42 am] |
Pēdējo iespaidu plaukstu nospiedumi
pa man augumu izklāti
Dzeja plūst tik viegli
kā tekila rit mūsu dzīslās
piektdienas vakaros.
Mēs esam salutējoši grifi
uz daudzstāvu māju jumtiem.
Pēdējie atvadu skūpsti
tiek iespiesti mīlestībai kaklā
tik cieši, ka artērijas plīst
un sarkano skūpstu esencē mēs reibstam |
|
|
| |
[Oct. 26th, 2008|05:54 pm] |
Tavas skumjas ir aizauguši dīķi
manis koptajos saulainajos krastos
Tavi vārdi ir pārspīlētas traģēdijas
starp manis izdziedātajiem pantiem
Tavas plaukstas ir manis sargājošas asaras
no kurām man ir jāpasargā tevi
Es esmu tavas dzīves gaišākā saule
kamēr tu esi vien skumjš bezdibenis
bez smiekliem
bez vārdiem
garlaicīgs |
|
|
| |
[Oct. 9th, 2008|10:04 pm] |
Sarunas
par
baltiem
kāpostu
tauriņiem
un
liela
tase
aukstas
tējas
uz
tava
vēdera.
Milzīgi
mākoņu
kuģi
un
tumšas
ēnas
zem
manām
acīm.
Mazi
dzīpariņi
uz
beigtas
mušas
spārniem
un
mazo
ķermenīšu
atliekas
uz
vaigiem. |
|
|
| |
[Sep. 28th, 2008|06:38 pm] |
Mēs esam rūtiņas no septiņiem burtiem-
baltas un melnas,
baltas un melnas.
Mums nevajag izmainīt rūtiņu kārtību,
mēs viena ar otru jau saaugušas.
Mēs esam rūtiņas no trijām zilbēm-
baltas un melnas,
baltas un melnas.
Mēs esam dambretes rūtis-
Es esmu baltās,
Tu esi melnās.
Mēs lieliski saskanam viena ar otru,
mēs savus stūrīšus saliekam kopā
un esam ideālas.
Mums vienādi izmēri, vispār bez svara,
pēc skata tikav ienādi, tik krāsas mūs šķir.
Mēs esam domātas
viena priekš otras
Rūtiās baltas un rūtiņas melnas. |
|
|
| |
[Sep. 4th, 2008|09:42 pm] |
Es kautrīgi nolaižu
Tavas vakar krāsotās skropstas
Pār saviem vaigiem.
Ai, kādas ēnu rotaļas!
Es mulsi čukstu Tavus vārdus
sev pie sejas
Tik tuvu, ka lūpas gandrīz saskaras.
Es ieglaužos Tavos matos,
Cik ļoti Tu esi izpleties pa tiem!
Tu esi mans es un es esmu Tava Tu,
Mēs esam viens apburošs divi. |
|
|
| |
[Aug. 21st, 2008|09:24 am] |
Man brīžiem liekas, ka mums
pa dzīslām dzied reibinošs vīns.
Tu mani karsē kā semums,
bet es esmu izslāpis beduīns.
Man brīžiem liekas, ka mani māna
karstas acis un viltīgs glāsts-
Tu pamirdzi kā fatamorgāna
kas pagaisti smiedamās.
Bet es gurstu kā karavāna,
kuras ceļam nav saredzams gals,-
un, jo tālāk eju, jo dziļāk māna
karstās acis un kaislā balss.
Beidz caur melnajām skropstām mirgot
Tik vilinošs kā nakts-
Rīt es uzlēkšu arābu zirgā
un auļošu tevi zagt!
Mans skats tevi panāks, mans sapnis zeltīs,
mans nemiers tevi sagūstīs spējš,-
un tad tu raudāsi manā teltī
un kliegsi kā sarkans vējš.
Ne naktis tevi glābs, ne gurdena doma,
ne viltība atpestīs-
Aiz tevis degs tilti- kā senā Roma,
Un tikai pelnus vējš šurpu dzīs.
Kā putekļi nokritīs drānas
un asinis rūgs kā vīns...
Bet tad Tu vairs nebūsi fatamorgāna
Un es vairs nebūšu beduīns. |
|
|
| your happiness is my business |
[Jun. 27th, 2008|12:01 pm] |
divas pārāk smagas dienas.
Ieva, tad Madara.
Rokas trīc, es visa trīcu.
Saņemies.
tikko pamodos, man bija tāds sapnis, vēl tagad iekšā viss urd. Sapņa sākumu es neatceros, atceros tikai slimnīcu un kaut kādus iebrukumus slimnīcā, tad bija tumsa, daudz, daudz tumsas, es pamodos pēc kāda laika un Tu biji man blakus. Es pamodos un man bija 24 gadi, es biju nogulējusi komā septiņus gadus un pamodos kā jauns cilvēks. Skola un viss atkal.Un tā sajūta, ka Tu esi palaidis garām tik daudz, viss ir nokavēts, tomēr Tu pamosties un dzīvo tālāk it kā nekas nebūtu bijis.Es gāju atkal skolā, tai pašā ĀVģ. Sākumā es nepratu uzdot jautājumus un es tos rakstīju uz lapiņas, vēl tagad, pēc pamošanās tik dīvaina sajūta, it kā es nebūtu te. Un kaut kā bail mazliet, nezinu no kā gan, bet ir. Un ik nenormāli sirreāla sajūta, ka man nevajadzētu būt te, bet savā sapnī un savest visu kārtībā ar to, ko esmu nokavējusi. |
|
|
| |
[Jun. 26th, 2008|03:10 pm] |
| [ | music |
| | guano paes- Living a lie | ] |
Adrenalīns. |
|
|
| |
[Jun. 14th, 2008|05:35 pm] |
Viens, divi, trīs,
mēs lecam pāri neuzticībai un tukšiem solījumiem.
Mēs esam laimīgie akmentiņi viens otra rokās,
dažkārt sabirztam, dažkārt kā ķieģeļi sitamies pret sienām,
Un dažkārt mēs esam laimīgi.
Vīna šļaksti un rietoša saule-
Pati skaistākā saule, kāda jelkad redzēta,
tā saule bija dievs, bet tikai tā.
Roku rokā mēs atkal ejam, it kā nekad nekas nebūtu bijis savādāk,
Pa bultiņām uz priekšu, tieši tur, kur mums jānokļūst.
Vienam otra skavās, tik tuvu,
ka mūsu ķermeņu smarža ir viena. |
|
|
| Kas nāk pēc meitenes ar krītiņiem somā? |
[Jun. 8th, 2008|12:36 am] |
Vakara vējš ieskāva viņu ķermeņus.
Nāc, skriesim parkā kūleņus mest!
Es aizgāju, bet Tu aizvēri durvis aiz manis.
Es gribēju, lai Tu man skrien pakaļ, Tu gribēji, lai es atgriežos.
Ak, spītīgie. Mēs esam čūskas.
Nāc, iekod man un saindējies, nāc, nepazūdi.
Dod rokas, es parādīšu kā saule aust.
Skaties uz savām rokām, Tu tagad zini, kas es esmu.
Mēs esam rudens, ziemas un pavasara bērni.
Vasara mums nepieder.
Tā pieder Tev un viņai, man un viņam.
Es gribu dziedāt Tev šūpuļdziesmas,
es gribu dziedāt, kad Tu celies.
Tavas plaukstas man pagalvja vietā.
Vīrietis, kura plaukstas ir mans patvērums
un acis, tumšās, mīļās, mierinājums.
Vīrietis, kurš ir manu sapņu realizācija.
Dejas gar aizas malu un pārdrošība,
mēs skatāmies aizā un nesaprotam, kas notiek.
Tu pazudīsi, es Tevi vairs nesatikšu.
Daļa manis būs mirusi, bet Tu dzīvosi.
Visu, lai Tu dzīvotu.
Es redzēšu Tevi no malas, es pazīstu Tevi labāk, nekā sevi.
es varētu atzīties Tev mīlestībā, bet tas vairs sen neko nemaina.
Tu esi atkāpies.
"Mēs dzērām lētu vīnu,
Tu citēji Nīči un smējies."
Sajūtu orģijas uz jumta, vīnam sildot krūtis
Un pirmajām zvaigznēm uzlecot.
Tā ir tikai deja, mirklīga deja, kura man nozīmē visu.
Aiz durvīm stāv nakts, Tu nenāc man pakaļ.
"Tu esi atbilde,
ko sniedz krītošās zvaigznes aiz logiem un virs jumtiem,
ko sniedz visas nopūstās dzimšanas dienas svecītes un aizpūstās pieneņu pūkas." |
|
|
| |
[Jun. 5th, 2008|10:41 am] |
Ceriņu dejas matos, es eju Tev pa pēdām, meitene, ar trīsdesmit devītā izmēra kedām, mums ir groziņš ar Latvijas zemenēm un mēs jūtamies pārliecināti par sevi. Muskatvīns un nenozaudēta cigarešu paciņa. Šķīvji lidinās un dūmi nebeidz plivināties. Mēs neklausāmies mūziku, bet gan šausmas, un mums patīk. Mēs dejojam.
Tu dejo pa manām domām.
Tavā bilžu atmiņu kastītē ir mūsu kopīgās bildes. Vēl aizvien.
Maziņš mirklītis asarai un atkal mēs dejojam. |
|
|
| |
[May. 29th, 2008|01:42 pm] |
| [ | music |
| | party people- kaut kāds bīts. | ] |
"Uz Tukumu jau iet uz otru pusi?" vaicā man cilvēks ,kas pirms mirkļa vēl pie sevis dungoja kāzu maršu.
"v etom žizņe radoķi ņetu," drūmi vēsta kāda jauna, iereibusi sieviete Zasulauka stacijā.
"Jā, jā,uz to pašu!" možā balsī nosaku, kaut iekšā jūtos tik nogurusi.
"Redziet, lūk, baloži," man gribētos viņai teikt, "tie gulgo pie sevis, bet es te gaidīšu vēl pusstundu, man laiks ir dārgs, kamēr viņi te savā nodabā atlasa graudus no smiltīm."
"Jums nāk vilciens."
"Vai es paspēšu?"
"Kā vien vēlēsieties."
Viņš aizgāja un es sajutos viena, bez kāzu marša un tik reti sastopamās pieklājīgās valodas.
Saule spīd tā, kā tā nespīd citas dienas, un man nav ne jausmas, vai tas ir uz labu. šodien es jūtos kā simtiem saules staru, šodien es jūtos brīva un laimīga.
Nu es varu nodoties vieglprātībai, varbūt tas ir tas, ko es tik sen esmu vēlējusies.
Apsolu sev šodien būt traka. |
|
|
| |
[May. 26th, 2008|10:13 pm] |
Kaili ķermeņi triecas
viļņos, izdegušas
salvijas dūmiem apvīti.
Lidinās bumbas un
maigas sejas piedāvā:
"Ievelc vēl, skaistā
meitene, vai nevēlies?"
Basas pēdas atstāj
savus nospiedumus
bruģī, ak, vienalga par
skatieniem ,kas iekāro
vai apsmej. Man šķiet,
es beidzot sapratu
Tavu jautājumu. Krūtis
piespiestas Tavējām un
vēl un vēl. Svārki
plīvo, smiekli ir skanīgi,
ik šūniņa ir dzīva,
sajūtas ir kā mājās.
Mēs šovakar esam
viegli un rītdiena mums
neeksistē. Bez rāmjiem
un ierobežojumiem
apskāvieni dzied
slavas dziesmas
iekārei un hašam.
Izsmēķi vēl nav
apdzisuši, bet mēs
skrienam tālāk. |
|
|
| |
[May. 24th, 2008|11:03 pm] |
Tik ļoti viss lido, plīvo, atraujas, sakļaujas:
frīsbijs;
mati;
kājas;
šampānietis;
šampānieša pudele;
rokas;
rokas;
krēsls;
šķīvītis;
ogles;
šķīvītis;
Iskrovs un Jurģis;
šķīvītis;
kruķi;
Mērkaķīša domas;
segas;
spilveni;
utt.
Pirksti paši spiežas uz kaimiņu durvju zvaniem.Kājas pašas nes projām.
Ir smiekli un vienkāršība, un nav jādomā, ko kāds padomās, jo visi ir savējie un visi ir mīļākie.
Ir rīts. ar makaroniem un soju, vīnu un cigaretēm. Grūti ir atvērt acis, grūti atkal pievērt. |
|
|
| Sveika, mīlestība. Tev skalpelis rokā. |
[May. 15th, 2008|08:27 pm] |
Šodien es esmu izmesta uz ielas,
kā tā saņurcītā rīta follija sirds.
Šodien es atkal esmu nolikta pie vietas
ar visu savu mīlestību.
Mīlestība.
Sveika, mīlestība.
Tu esi manī iešķēlusi bezdibeni.
Tu izrauj mani sirdi,
katru reizi atvadoties.
Sveika, mīlestība, tā esi Tu,
kas urd manī, Tu nepārvaramā,
es gribu, lai Tu man nenozīmē neko.
Jo
Atkal es skaitu nobirušos ziedus, atkal un atkal.
Tu paņem mani aiz rokas un ved, lūdzu ved mani! Esi liela kā pasaule, sargā mani, mana sirds!
Mana sirds ar lielajām, mulsajām acīm..
Esi ar mani domās un darbos, esi, vienalga, vai beigās palikšu viena,
bet turi mani šodien pie savas piecdesmitā izmēra plaukstas,
ļauj ieslīgt Tavās lūpās, tikai šodien, ļauj nojaust, ka es Tev vēl mazliet tomēr esmu.
Un neskrien projām uz tramvajiem, vilcieniem, dvēseļu glābējiem, sirds,
vēl mirkli ļauj man savu vaigu iespiest Tavās rokās, ļauj neaizmirst mūsu kopējo sapni. |
|
|
| |
[May. 7th, 2008|06:22 pm] |
Dažkārt
arī
blakus
var
justies
vientuļi.
Neredzot mīļās acis.
Nejūtot silto plaukstu.
Ir
brīži,
kad
var
sajusties
1 |
|
|
| |
[Apr. 24th, 2008|10:13 pm] |
Es šodien beidzot pamanīju ievas, vietā, kur bišu, medus un puķu iela krustojas. es ilgi zem tās lēkāju, lai aizsniegtu kaut mazāko ziediņu. Un tad es aizdevos pa medus ielu ar ievas zariņu, kārtīgi noglabātu somā. Biju cerējusi Tev šodien to parādīt. Parādīt, cik tas ir trausls, cik skaisti tas smaržo- mazliet pēc vaniļas, mazliet pēc mums.
Mēs esam veidoti no smalkākajām mežģīnēm. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2008|06:30 pm] |
Ar savām dzīvēm mēs darām ko nesaprotamu.
nekas nav aizgājis, kamēr vien tas nav aizgājis.
Šodien ir sapludinātas maigākās krāsas. šodien ir sāpe kaut kur ap saules pinumu. Par neko un iz nekā.
Maiga sāpe bez asumiem. trula sāpe par to, ka viss ir izmainījies kājām gaisā.
nē, es nerunāju par to sirds daļu, kas nekad būs aizstāta, kas vienmēr paliks izlietota.
Es šoreiz runāju par to, kāda ir mana tagadējā īstenība. Visi tie, kas kādreiz bija tuvākie, tagad ir vien atmiņas, lūk, tas man nepatīk.
man tas nepatīk tik ļoti, ka es par to vairs nerunāšu.
Pat tulpes červelējoties
nejūtas tik vecas kā es. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2008|04:54 pm] |
Fantāzijas tiek izfantazētas, pārfantazētas, bet tās nekad nepazūd, tās pārvēršas par sapņiem un karstākajām cerībām. Mēs zinām ļoti maz. Mēs vienmēr zinām pārāk maz.
Zini, es būtu laimīga, ja būtu piedzimusi ar divām acīm un divām kājām, neko vairāk jau nevajag. Un staigāt un vērot, bet neviens mani neredzētu, jā, tā man varbūt patiktos, bet vientulību ir grūti izturēt, es nezinu, ko domāt. Es pat nezinu, vai man tiešām pietiktu ar acīm un kājām. Laikam jau, ka nē. |
|
|
| |
[Feb. 4th, 2008|10:47 pm] |
Bezkrāsaino
sapņu ietekmē
mēs ar mani
krāsojam orgānus
varavīkšņu
lidojumā
mēs nekad
nezinām vai tas ir
izstīdzējušo vēnu
iespaidā bet no
mūsu nāsīm pil
slapjas cerības
Ārprātīgi baloni
piepūš mīlestību
bet kāds savrup
par to tikai lētas
rindiņas ripina
vārdu pa vārdam
Mīla ir dižs
spogulis kura
staru kūļos
mēs tikai savu
atspulgu neredzam
Es pēc stundas
Tev pārzvanīšu jo
piepūstajam
karuselim krūtīs
viss ir kārtībā
Kunksti dodas
pasaulē savus
mazos rakarus
uzmeklēt
Mēs mīlam Tevi
maigā krāšņā
Un es bezgala
vēlos lai Tu
parādi man nesaprašas
kulmināciju! |
|
|