|
May. 29th, 2008|01:42 pm |
"Uz Tukumu jau iet uz otru pusi?" vaicā man cilvēks ,kas pirms mirkļa vēl pie sevis dungoja kāzu maršu.
"v etom žizņe radoķi ņetu," drūmi vēsta kāda jauna, iereibusi sieviete Zasulauka stacijā.
"Jā, jā,uz to pašu!" možā balsī nosaku, kaut iekšā jūtos tik nogurusi.
"Redziet, lūk, baloži," man gribētos viņai teikt, "tie gulgo pie sevis, bet es te gaidīšu vēl pusstundu, man laiks ir dārgs, kamēr viņi te savā nodabā atlasa graudus no smiltīm."
"Jums nāk vilciens."
"Vai es paspēšu?"
"Kā vien vēlēsieties."
Viņš aizgāja un es sajutos viena, bez kāzu marša un tik reti sastopamās pieklājīgās valodas.
Saule spīd tā, kā tā nespīd citas dienas, un man nav ne jausmas, vai tas ir uz labu. šodien es jūtos kā simtiem saules staru, šodien es jūtos brīva un laimīga.
Nu es varu nodoties vieglprātībai, varbūt tas ir tas, ko es tik sen esmu vēlējusies.
Apsolu sev šodien būt traka. |
|