| your happiness is my business |
Jun. 27th, 2008|12:01 pm |
divas pārāk smagas dienas.
Ieva, tad Madara.
Rokas trīc, es visa trīcu.
Saņemies.
tikko pamodos, man bija tāds sapnis, vēl tagad iekšā viss urd. Sapņa sākumu es neatceros, atceros tikai slimnīcu un kaut kādus iebrukumus slimnīcā, tad bija tumsa, daudz, daudz tumsas, es pamodos pēc kāda laika un Tu biji man blakus. Es pamodos un man bija 24 gadi, es biju nogulējusi komā septiņus gadus un pamodos kā jauns cilvēks. Skola un viss atkal.Un tā sajūta, ka Tu esi palaidis garām tik daudz, viss ir nokavēts, tomēr Tu pamosties un dzīvo tālāk it kā nekas nebūtu bijis.Es gāju atkal skolā, tai pašā ĀVģ. Sākumā es nepratu uzdot jautājumus un es tos rakstīju uz lapiņas, vēl tagad, pēc pamošanās tik dīvaina sajūta, it kā es nebūtu te. Un kaut kā bail mazliet, nezinu no kā gan, bet ir. Un ik nenormāli sirreāla sajūta, ka man nevajadzētu būt te, bet savā sapnī un savest visu kārtībā ar to, ko esmu nokavējusi. |
|