| |
[Jan. 21st, 2008|04:36 pm] |
Smaidu šleife vienmēr pavada viņu, manu sapņu meitenei sarkanajā kleitā.
mana sapņu meitene, kuras plaukstās es saberu iedomātās monētiņas, savu nakts nodokli maksājot.
Viņa ir tā, kuras acis iemirdzas manos sapņos, neaizsniedzamais, noslēpumainais tēls.
Meitene sarkanajā kleitā katru vakaru man pārdod sapņus- skaistākos un kroplīgākos.
Un kā laimes spēli gribēdama, es tos pērku un pērku.
katru nakti es savus spēkus mainu pret nakti.
es maksāju par savu nakti. |
|
|
| |
[Jan. 13th, 2008|03:42 pm] |
neviens, kam acis mirdz,
nav pazudis,
ikviens, kurš ir spējīgs
spārnus atlocīt,
ir dzīvs. |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2008|09:15 am] |
| [ | music |
| | zemfira- krasota | ] |
Kad Tavi pirksti dejoja neprātīgi pa manu plaukstu-
nekā vairāk man nevajadzēja.
Apspļaudītas vārnas nokaisījušas saviem ķermeņiem kailos koku zarus.
Šī diena man nav no veiksmīgākajām.
Smiekli saēduši šo dienu, bet iekšas sasalušas akmenī.
Ne vēsts no patiesa smaida.
Divi gadalaiki manā pasaulē.
Pirmais, kad ir neprātīgi labi, kad smaids virmo no augšas līdz apakšai. Dienas skrien neprātīgā ātrumā, gribas aiz astes noķert un pavilkt atpakaļ. Un tad sākas šaubas: kāpēc ir tik labi? Un, ka viss kādreiz beidzas. Kurš muļķis man ir iestāstījis, ka vienmēr nevar būt labi, ka visam pienāk gals? tas ir laiks, kad ar saraudātām acīm, metro tiek izpūstas trīs pudelītes ar ziepju burbuļiem, par trīsdesmit rubļiem gabalā, noskatoties savu draudzeņu gorīgajos dibenos, kas, neatskatoties, slīd vienā virzienā- projām.
mazliet arī laiks, kad viss tiek pārspīlēts un dramatizēts. Tad vairs netiek skaitīti skūpsti un ceļmalā krītošās lapas.
Bet otrs. Kad ienīstu sevi par savu vājību saindēt visu pasauli. Minūtes laikā sešdesmit garu, smagu viļņu traucas pret mastu, un atkal. Viens, divi, trīs... Ko gan vēlēties? Kas nav tā, kā vajag? Brīži, kad zosāda uzmetās no domām. Kad mirdzošais lietus ir tikai tā, starp citu. Mirkļi, kad citu vaicājošās acis manī ievieš mazliet miera, mazāk drosmes. Sāpes, bez kurām nav iespējams izdzīvot, bet ārēji klusums un citu acis.
Un mazliet tas mirklis- starp. Ar savu domu apskatīšanu no malas. Kad ir viss, bet viss ir tik tāls. |
|
|
| |
[Dec. 29th, 2007|09:38 pm] |
Konteineri klaudz kā tukšas pudeles,
Ko domā Rudais divpadsmitajā stāvā?
Visu dienu viņš sitās kā balons pret sienām un vakarā pārsprāgst,
Rudais savā istabā noslēpis bērnību.
Gaisma atšķaidīta viņa aizkaru spraugās.
Viņš skūpsta Tavus rētainos ceļgalus, pasaule.
Viņš domā par to, kura nomira sešpadsmit gadu vecumā, dzemdējot bērnu.
Nu tagad ir miers, Rudais domā.
No visiem pasaules priekiem Rudajam ticis tikai neglītais izskats.
Es mīlu Tevi, es mīlu Tevi, Tu esi skaists.
Rudais savā kuprī nēsā visas pasaules alkas un iekāri.
Dažkārt viņā iedegas īsts ļaunums.
Rudais mēdz darīt pāri sievietēm,
It īpaši meitenēm ar tirkizzilām, saraudātām acīm.
Rudais izsauks policiju, ja neliks raudošās meitenes mierā.
Taisni neticami, cik zilas var būt debesis. |
|
|