| |
[Jun. 18th, 2009|11:53 am] |
| [ | music |
| | emilie autumn- remember | ] |
Zem kaiju spārniem
nepazītos logos
mirdz zilas acis
un smaids,
kas veldzē.
Satīna plaksti
un svelpjoši nagi gurnos. |
|
|
| |
[Jun. 17th, 2009|05:03 pm] |
|
Kādu dienu, to es Tev apsolu, es kāpšu savā karietē, sēdināšu Tevi sev blakus un vedīšu, kur vēji kauc kā piekūni vasaras svelmē, kur saule ceļas virs jūras kā balti zeltaina pulsējoša ola. |
|
|
| |
[May. 14th, 2009|09:55 pm] |
Nav ne dievu, ne ticību. Viss, kam ticam,
ir ekrāna zvaigznes un pseidointeliģences
rokas vēcināšana prožektoru spozmē. Un viss ir kārtībā. |
|
|
| |
[May. 6th, 2009|06:50 pm] |
|
-Vai Jums, lelle, kas padomā?- viņš prasīja, iesānis viegli smīnēdams. Un es metos viņam virsū, izplēsdama atlikušās krekla pogas un liekot saviem matiem no sava straujuma saviļņoties. Divas diennaktis mēs bijām nogulējuši viens otra skavās un abi jutāmies manāmi iereibuši no viens otra klātbūtnes. Mēs pārmaiņus smēķējām, mīlējāmies un runājām. Dzīvojām bez miega, kas, šķiet, mums nebija nepieciešams. mazliet kā dzīvnieki jutām viens otra miklās miesas smaržu un sajūsminājāmies viens par otra auguma reljefa niansēm. Jau kuro reizi tai vakarā norāvu viņa drēbes un sajūsmināta iekaucos, redzēdama tik stipru un izveicīgu augumu. Bez bažām un greizsirdības mēs dzīvojām kopā, zinādami, ka esam viens otram vienīgie. Kaut tikai fiziski, jo par jūtām gan mēs nerunājām. Mēs mēdzām ierušināties viens otra klēpī un raudāt, bet nekad neprasot, kas lēcies, vai, kurš ir tas, kura dēļ tu skumsti, lai arī zinājām, ka abi esam nelaimīgi. |
|
|
| |
[Mar. 26th, 2009|09:23 pm] |
Lidojums pār skārdu jumtiem,
pelēkas virknes no smaidiem.
Vai Tu zini kādu, kurš mācētu to visu
par ko sapņojis esi?
Salda kafija un tēja
mums dzīslās rit kopīga saldme,
bet viņa domas pie citas,
un manas pa gaisiem.
Tu- tā brīža gaisma,
bet vēlāk tumsa.
Tava ādas smarža spraucās manā.
Skūpsti un glāsti, kamēr
viņas acis nav piekaltas Tavām.
Kamēr tu lasi dzejiņu par citām,
es to plēšu un slēpju Tev kabatās,
jo ne jausmas Tev nav,
cik ļoti Tu esi mans. |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2009|09:15 pm] |
Bet ķēve -- tā gulēja smaga kā sieviete vāja pēc
baudas |
|
|
| |
[Mar. 4th, 2009|08:02 pm] |
man ir pašai sava neuzdāvināto, pārāk intīmo dāvanu atvilktne.
es taču saņemšos kādreiz viņas visas uzdāvināt to tagadējiem īpašniekiem. |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2009|11:17 pm] |
svētdienas skolas pakājē saauguši vīnogulāji un mazi bērni, divu nezaimojot, ložņā pa baznīcas jumtiem saldās odziņas ēzdami, un cietās vīnogu sēklas pāri baznīcas jumtu korēm spļaudami.
tā ir bērnība un tas ir prieks, un tās ir atmiņas par ''āmen'' smadzeņu krokās.
toreiz mēs skrējām un uz dievu lūkojāmies caur pirkstiem, zinības par ērkšķiem rokās apgūdami.
lielās klavieres baltajā zālē un pēc vecām tantēm smirdoši baznīctēvi kratīja pirkstus un mācēja mīlēt it visu, kas mums apkārt.
tad mēs nedzīvojām ritmos un alkohola grādos, bet gan izzināšanas priekos un mierā.
mēs skrējām uz jūru, kā jau daždien bērnībā un kāpām īpašajā kokā, kas kāpās, šūpojāmies tarzankās, kas jūras pakājēs.
tarzankās- kā toreiz, kad gājām uz milzu pilskalniem, vājās princesēs un brašos bruņiniekos spēlējot, bezspēkā sārtas avenes mutē lidinot.
kad atstāji mani vienu mežā, meklējot izeju, man šķita, ka tu mani atstāsi, es satvēru milzīgu koku ar kuru biju domājusi aizsargāties, kad nakts melnumā gar manu miesu šņakarēsies izsalkušo meža zvēru zobi. Kad atnāci, Tu mazliet pasmējies par mani un mēs aizgājām ,kur saule aust.
Un citreiz, kad es ieslēdzu rūcošu mašīnu, kamēr tu biji blakus istabā, es bailēs no skaņas iekliedzos, tu atnāci un teici, ka esi vienkārši pasmaidījis un nopriecājies, ak tur tāda es vispār esmu.
bet tagad? kad sapņu piepildījums ir īstenība... vai tas ir tas, ko cilvēki vēlas? pilnība. uz ko lai tagad tiecas?
uz to, lai visu pagūtu, cik vienkārši un nepavisam ne noslēpumaini. |
|
|
| |
[Feb. 24th, 2009|10:44 pm] |
Ledus no lūpām šalcas,
kaut sirdi vulkāna liesmas grauj.
es esmu īrnieks,
kas izlaidies tavās skumjās,
raud un vaid.
Un ik mirkli iemet simts gramus ciemiņu rīklēs.
tu esi dzejnieks,
bet es- tava mūžīgi dzērusī mūza.
dubļi no cieto zābaku zolēm salīp mums
matos,
starp lūpām,
uz skausta,
un nevar vairs piecelties-
sirdis ir smagas.
tavi glāsti ir rūpes
un skatieni vējš.
bet es esmu viens vienīgs aprēķins. |
|
|
| |
[Feb. 22nd, 2009|05:40 am] |
asinis no nebeidzamām rētām,
dārgi vīni pulsējošās dzīslās,
bezmiegs, mēs.
un dziesma, ko mēs klausījāmies pirmoreiz.
mana- mūsu melodija.
kaisle svešos namos,
mīļums vakaros.
elsas savā elpā,
reibums- nebeidzams. |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2009|10:04 pm] |
meitenei kaķenei
-jauka viņa ir-
tāda kā balta rociņa
tāda kā smuka saulīte
tāda kā mīksta vilniņa
tāda kā skaista-
mīļa, mīļa māsiņa.
/mana Marta/ |
|
|
| |
[Jan. 20th, 2009|10:27 pm] |
| [ | music |
| | blannk&jones- loneliness | ] |
Apspēlēti skatieni izspēlē ļaunus jokus.
Apslāpētas zvaigznes ieskandina jaunu dienu.
Ai, Hercog, neņem manu sirdi, jau
citas sirdis esam nogalējis.
Sveces sakusušas masīvos svečturos,
vai saule ir maiga pret debesu tēviem?
Tu, nelaimīgā sapņotāja, ar pārlieku skaidro prātu!
Vai flautas skaņas Tevi neaizrauj?
Meitene ir mana veldze un viņas smarša ir vējš.
Nelaimīgā sapņotāja! Piedzīvojumu kārā!
Mūsu dēļ esi melojusi un baudījusi.
Jo es gribu būt Tavs trubadūrs un katru dienu
tev tiks jauna dziesma
un mazliet Tu būsi mana melodija,
kura ir piecas skaidras stikla bumbas
ar kurām protu žonglēt, kuras protu lauzt.
kuras tiks man nolaupītas, vienas no divām dvīnēm
ar mirdzošajām acīm.
dārzā starp ziediem un maigām smaršām
naktī čigānietes deguns smails.
tu esi man zagta, jaunā meitene, kas
iemīlēs manu mīlestību pēc tam.
Tu esi slepkavība, kurā apvainota mīlestība,
dievišķais tēls un cēlā simbols.
Es lēkšu ugunīgā zirgā Tevi zagt.
Tu kliegsi manā teltī kā sarkans vējš un
čukstus lūgsies kā izkusis tuksnesis. smails.
Kas gan mums skaistajiem skaistu dzīvi dara?
diriģentu mīklas un atkārtotas brūces,
mēs apnicīgi katru nakti zīmējam
sirdis smiltīs un gaidām,
kad maigie un garlaicīgie viļņi tās aizskalos.
Kad Tevis zagtās sirdis būs man atdotas,
mēs saņemsim pērles,
pilnas acis dāvanām. |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2009|10:18 am] |
Tu, klusi murrājošā marcipāna sirds,
Kādā svelmē Tavas lūpas
vairs ne pret mani sirdz?
Ai, kāpēc viņas pirksti-
parastie, raupjie,
drīkst nospeķot kādu,
kurš man ir tik tīrs.
Viņa nav gana laba,
arī nākošā ne,
vien dievieti varu Tev vēlēt. |
|
|
| |
[Dec. 19th, 2008|04:58 pm] |
|
we are going to dance till the morning light. |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2008|04:55 pm] |
kādā no Montēņas ielām
roku rokā
ar gadiem uz pleciem
divu sirmgalvju jūtas snauž.
Pie Operas teātra
spodrajām trepēm
tās, drēbes nometušas-
kailas, pavisam kailas,
savus nākotnes sapņus auž.
Tās triecas pret sienām
un kliegdamas sauc-
kur palikuši augumi,
kas kādreiz viens otram
nozīmēja tik daudz.
Ir sirds, ir jūtas-
nekas nav mainījies,
tikai lūpas vairs nekustas,
vairs nespēj pateikt vārdus tos.
Mēms kliedziens
sirdis grauž. |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2008|11:15 pm] |
es zinu
tu viņu
šonakt nosapņoji
Un sapnī vēl
piedevām
izvaroji. |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2008|08:26 pm] |
Tavi smiekli
savijuši
platas
zilo dimantiņu bizes
manās
tagad starojošās
acīs |
|
|
| |
[Nov. 3rd, 2008|04:14 pm] |
Sapņaina
sapņainība
sapņotiem
sapņiem.
Es atkal guļu
margrietiņu laukā
un klusi, klusi
dungoju dziesmiņas par princesēm.
Pat, ja stāstam nav turpinājuma,
tad tagad es redzu,
ka manai dzīvei
tomēr tāds ir.
Saules stari mirdz matos,
vaniļa- ādā.
Manī ir iespējams atdzīvināt taureņus.
Ar baudu es klausos vārdus,
kurus no šīm lūpām dzirdu pirmoreiz. |
|
|
| |
[Nov. 1st, 2008|03:35 pm] |
ņem, vecpilsēta, manu augumu šonakt.
Tu, šarmantā netikle,
satiekot Tevi, visam zūd robežas.
ņem manu kailumu, mans vairs nav tā žēl,
nav, kam taupīt un nosargāt.
Skaistums ir līdzeklis
un tas arī viss. |
|
|