| |
[Jan. 20th, 2009|10:27 pm] |
| [ | music |
| | blannk&jones- loneliness | ] |
Apspēlēti skatieni izspēlē ļaunus jokus.
Apslāpētas zvaigznes ieskandina jaunu dienu.
Ai, Hercog, neņem manu sirdi, jau
citas sirdis esam nogalējis.
Sveces sakusušas masīvos svečturos,
vai saule ir maiga pret debesu tēviem?
Tu, nelaimīgā sapņotāja, ar pārlieku skaidro prātu!
Vai flautas skaņas Tevi neaizrauj?
Meitene ir mana veldze un viņas smarša ir vējš.
Nelaimīgā sapņotāja! Piedzīvojumu kārā!
Mūsu dēļ esi melojusi un baudījusi.
Jo es gribu būt Tavs trubadūrs un katru dienu
tev tiks jauna dziesma
un mazliet Tu būsi mana melodija,
kura ir piecas skaidras stikla bumbas
ar kurām protu žonglēt, kuras protu lauzt.
kuras tiks man nolaupītas, vienas no divām dvīnēm
ar mirdzošajām acīm.
dārzā starp ziediem un maigām smaršām
naktī čigānietes deguns smails.
tu esi man zagta, jaunā meitene, kas
iemīlēs manu mīlestību pēc tam.
Tu esi slepkavība, kurā apvainota mīlestība,
dievišķais tēls un cēlā simbols.
Es lēkšu ugunīgā zirgā Tevi zagt.
Tu kliegsi manā teltī kā sarkans vējš un
čukstus lūgsies kā izkusis tuksnesis. smails.
Kas gan mums skaistajiem skaistu dzīvi dara?
diriģentu mīklas un atkārtotas brūces,
mēs apnicīgi katru nakti zīmējam
sirdis smiltīs un gaidām,
kad maigie un garlaicīgie viļņi tās aizskalos.
Kad Tevis zagtās sirdis būs man atdotas,
mēs saņemsim pērles,
pilnas acis dāvanām. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}