| |
[Mar. 26th, 2009|09:23 pm] |
Lidojums pār skārdu jumtiem,
pelēkas virknes no smaidiem.
Vai Tu zini kādu, kurš mācētu to visu
par ko sapņojis esi?
Salda kafija un tēja
mums dzīslās rit kopīga saldme,
bet viņa domas pie citas,
un manas pa gaisiem.
Tu- tā brīža gaisma,
bet vēlāk tumsa.
Tava ādas smarža spraucās manā.
Skūpsti un glāsti, kamēr
viņas acis nav piekaltas Tavām.
Kamēr tu lasi dzejiņu par citām,
es to plēšu un slēpju Tev kabatās,
jo ne jausmas Tev nav,
cik ļoti Tu esi mans. |
|
|
