| |
[May. 6th, 2009|06:50 pm] |
|
-Vai Jums, lelle, kas padomā?- viņš prasīja, iesānis viegli smīnēdams. Un es metos viņam virsū, izplēsdama atlikušās krekla pogas un liekot saviem matiem no sava straujuma saviļņoties. Divas diennaktis mēs bijām nogulējuši viens otra skavās un abi jutāmies manāmi iereibuši no viens otra klātbūtnes. Mēs pārmaiņus smēķējām, mīlējāmies un runājām. Dzīvojām bez miega, kas, šķiet, mums nebija nepieciešams. mazliet kā dzīvnieki jutām viens otra miklās miesas smaržu un sajūsminājāmies viens par otra auguma reljefa niansēm. Jau kuro reizi tai vakarā norāvu viņa drēbes un sajūsmināta iekaucos, redzēdama tik stipru un izveicīgu augumu. Bez bažām un greizsirdības mēs dzīvojām kopā, zinādami, ka esam viens otram vienīgie. Kaut tikai fiziski, jo par jūtām gan mēs nerunājām. Mēs mēdzām ierušināties viens otra klēpī un raudāt, bet nekad neprasot, kas lēcies, vai, kurš ir tas, kura dēļ tu skumsti, lai arī zinājām, ka abi esam nelaimīgi. |
|
|
