| |
[Dec. 13th, 2008|04:55 pm] |
kādā no Montēņas ielām
roku rokā
ar gadiem uz pleciem
divu sirmgalvju jūtas snauž.
Pie Operas teātra
spodrajām trepēm
tās, drēbes nometušas-
kailas, pavisam kailas,
savus nākotnes sapņus auž.
Tās triecas pret sienām
un kliegdamas sauc-
kur palikuši augumi,
kas kādreiz viens otram
nozīmēja tik daudz.
Ir sirds, ir jūtas-
nekas nav mainījies,
tikai lūpas vairs nekustas,
vairs nespēj pateikt vārdus tos.
Mēms kliedziens
sirdis grauž. |
|
|
