Dažreiz uz mirkli, pārsvarā sakot paldies cilvēkiem, kas atnes ēdienu kafūzī vai pieņem tavu maksājumu veikala kasē, vai vienkārši pie īsi parmītām frāzēm ar kādu svešinieku, acu skatieni nevis aizplūst viens otram pavisam šauri garām, bet saduras tik cieši, ka nevis "paldies" un "lūdzu" ir tas, kas pa viņiem ceļo, bet "apsēdīsimies uz mirkli viens otram blakus, pastāsti man par visām savām bēdām un priekiem, un es tev par savējiem, noliec savu galvu man uz pleca un atvadoties es daļu no tava smaguma paņemšu sev līdzi, jo man tas būs vieglāk nesams". Dažreiz tos cilvēkus tik ļoti gribas apskaut, bet atliek cerēt, ka skatienu sadursme pasaka kaut nedaudz no tā tikpat otram, cik man.