Sēžu smiltīs un dzenāju dundurus. Arī vesels balto tauriņu dzimtas koks un visādi citādi nemiera gariņi meklē balli uz maniem tikko jūrā mazgātajiem šortiem - universālajiem kareivjiem (šobrīd viņi apzinīgi sargā manus plecus no svelmes). Varētu padomāt, ka tā miesa uz mana ķermeņa pieder kādam svešam, jo līdz galam viņu neatpazīstu, bet, ilgāk padomājot, pazīstu jau gan. Visi tie naivie vasarraibumi ir mamma-rudmiese un vectēvs-rudmiesis manī. Un saulē no visiem visvisneglītāk samiegtās acis arī ir viņi. Bildēs nav jāskatās, tas ir smieklīgi pazīstami. Tā kā pusaudži, kas "pozē" vecāku bildēm, tikai mums tas saules ietekmē notiek dabiski un pārsimts reižu dienā. Nav jau brīnums, ka sejā gadu + 15 pa virsu īstajiem. Un tikai tagad pamanu, ka sēžu kaiju sūdos, un patiesībā esmu atnākusi uz viņu balli nevis otrādi.