Below are the 20 most recent journal entries recorded in replikants' LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Tuesday, March 5th, 2024
7:48 pm	--- nav īsti būts ārā, jau otrā nedēļa. es arī īsti nejutu vēlmi, tikai šodien pa āru staigājoties, lai paēstu, ieraudzīju dažus skaistus cilvēkus, sagribējās iziet ārā, sēdēt, dzert alu un skatīties uz viņiem visiem. nav tādu vietu vairs, kur es varētu pavisam neitrāli tā pabūt. citu iemeslu dēļ gan, bet jūtos kā pirms daudziem gadiem, es tagad atceros, ka šādi periodi ir jau bijuši. kauns atrasties starp cilvēkiem, liekas, ka atkal jānolien, lai sakoptos, pazustu uz kādu laiku un tad pēkšņi atkal atgrieztos, atkal nedaudz citā tēlā. es arī nesaprotu savu terapeiti - mēs pirms sešiem gadiem vienojāmies, ka būs man kāds vienots stāsts par visu to ko man nācies un ko pats sev esmu licis piedzīvot. es tagad jūtos vēl izmētātāks nekā iepriekš. arī neērtums jau kuro reizi atgriežas; reiz bija kauns, ka esmu izkritis no savu cilvēku loka, jo nespēju pieturēties vienam studiju virzienam, visiem sāka parādīties studiju draugi, pirmie darbi. es tikmēr kaut kur blandījos ar tādiem pašiem. esmu pārāk paļāvies uz speciālistiem, ne tikai attiecībā uz viņu, apjaušu, ka neviens no viņiem neko nav sapratis. (1 Comment |Comment on this)
Friday, March 1st, 2024
11:44 am	--- šodien, vismaz pagaidām, tik labi jūtos, ir jāapspiež vēlme kādam to teikt, vismaz darbā. šķiet, ka tad mani tādu sagaidīs arī turpmāk, nedrīkst šūpot citu gaidas. jāsaplāno visādas aktivitātes, zinu, ka šis drīz pāries. iepriekšējā līdzīgā stāvoklī es iesāku baseinu, saunu, ko pēc šī visa pagrimuma šonedēļ atsāku. es nezinu, ko darītu, ja nebūtu jau šīs iepriekšējās "iestrādes". savos pagrimuma periodos es parasti, vismaz kā man šobrīd šķiet, es neko jaunu neredzu, es varu tikai atcerēties iepriekš piedzīvoto. ienāca prātā, ka šo var salīdzināt ar naudas atlikšanu "labos laikos", kā rezerves veidošanu (bet ne kā rezerve, drīzāk iecere pati par sevi) grūtākiem laikiem. gribas pļāpāt, runāt kaut kādas lietas, bet uz doto brīdi nedrīkst aizmirsties, nevaru izplūst. vismaz pārāk jāatceras vēl aprakstīt, ko es domāju par to, ko ulvs rakstīja gadus atpakaļ, kas dīvainā kārtā atstāja uz mani ļoti negatīvu iespaidu pārak ilgu laiku, man tagad ir domas par to (Comment on this)
Wednesday, February 28th, 2024
8:00 pm	--- tad, kad notiek kādas labas lietas, tā es tik dziļi nožēloju, ka tas viss nav noticis iepriekš, ka gribas sevi izlabot, atvainoties tiem cilvēkiem, ar kuriem viss sabojāts - bet nu cik var. viņi man kalpo kā tāds atsauces punkts, es gravitēju tam apkārt, es nezinu; ko jaunu iegūt ir grūti, es pat nezinu, vai kādreiz tas ir mainījies, liekas, ka visi šie atsauces punkti summējas un velk mani dziļāk ik pa katrām pāris dienām. sajūta, ka nekad netikšu ārā, ka viss šādi lēni grimstot un smokot arī noslēgsies. (Comment on this)
Friday, February 23rd, 2024
4:21 pm	--- dažreiz ir tik tumšas domas, liekas tās svīst no manis, tek gar rokām, taucina matus, tik sāļi, ka iekaist āda, sārtina mani, iekaisina acis. nerādu, bet tas ir labi redzams, pieblīdis, pieresnējis no visa šī. šķita, ka vārdi nozīmē, apzīmē kādas darbības - es par to, ka brālēns solīja man piezvanīt, bet tas nav noticis trijos mēnešos. atkārtoti draugs teica, palīdzēs jebkurā situācijā, jebkurā laikā, bet vairs nenāk ārā, kad saucu. es par šo domāju, bet kad domāju, tad tas nelikās tik čīstoši, kā pārlasot. tas ir tikai piemērs par to, ka kaut kā neapzināti paļāvos uz to. ta kā tas čalis, kas uz manu lauku bāru nāk un sūdzas, ka sieva atstājusi, rādot savas meitas bildes. nesapratu, kas tās par sievietēm, kādēļ man uz viņām jāskatās, kādēļ makā jāglabā fotogrāfijas, kādēļ tās jārāda kādam. bet viņš vēl nebija tik uzblīdis. iedomājos, kādēļ ir cilvēki, kuri ubagiem dod naudu, nezinu, vai kāds no tiem solītājiem dod viņiem ko, bet pieļauju, ka jā, tā domāju, lai liktu sev justies vēl sliktāk. es gribu teikt, ka jo vairāk nepieciešama uzmanība, laiks, jo mazāk to izdodas saņemt. es, protams, ignorēju to, ka pats padaru sevi nepievilcīgu, bet vai kāds bezpajumtnieks izraisa simpātijas? un tie trakie cilvēki, kuri ar visu savu vājprātu spēj sev apkārt paturēt dažus. tā ir nemitīgā vervelēšana, bakstīšanās un uzmākšanās ar sevi citiem, kas ļauj viņiem saņemt no citiem? es esmu sakrājis tik daudz brīžus, kad liekas, ka citi mani atgrūž, tāda kolekcija, kas smacina katru brīdi, kad atkal kas līdzīgs notiek. nezinu, ka lai precīzi apraksta šo visu, ta kā braukt ar mašīnu, kas visu laiku velk uz grāvi, lai gan ar vadītāju viss ir ok. laikam. (1 Comment |Comment on this)
Saturday, February 3rd, 2024
6:53 pm	https://www.youtube.com/watch?v=nTjqOgYG2vE šodien biju izbraucis ar tēti, es vēlu pamodos, kā jau šajos periodos (bet vismaz varu gulēt). viss apkārt nomācošais, kas guļas virsū, nebija jūtams, viegla sajūta, arī nebija bail, ka esot ceļā varētu noplīst mašīna vai tētis paģībtu vai man aizkuņģa dziedzeris pēkšņi atteiktos. un arī radās drošības sajūta nedaudz, tētis ātrāk saprata, ka esam izbraukuši uz tā paša ceļa, no kura nogriezāmies - tur baznīcas torni atpazina, es pirmās sekundes to apšaubīju, laikam saprašanas spēja nav tas, kas visiem piemīt visu laiku, tādēļ arī nedrīkstu izveidot noturīgas attieksmes pret citiem - nekas nav statisks, es tik ļoti aizmirstu par šo, lūdzu atceries to! ar šo es gribu atzīmēt, ka nevaru pieņemt viennozīmīgu attieksmi pret citiem, kur nu vēl pret tēti. savas dusmas man jānotur sevī, neapmierinātība un jebkas cits, kas izpaužas kā pārmetumi citiem. un vēl tas, ka šodienas darbošanās darīja mani stabilāku (es nezinu, kā citādi raksturot šo - sajutos kā oktobrī/novembrī, kad domāju, ka esmu kā ledlauzis vai kas tāds, rāmi eju visam pāri un neapstājos, līdz brīdim, kad tētis pateica, ka man vairs nav mammas). aktīva līdzdarbošanās dod kontroles sajūtu (šis laikam velk uz to par iemācīto bezpalīdzību utt), izkaisīju kamīnā sakrājušos pelnus uz apledojušās iebrauktuves - tētis nez kādēļ ir pieradis uzmanīgi iet pa ledu, lai gan pelni, smiltis turpat ir, es nesaprotu, kādēļ viņš tā - apzināti pielāgot savu gaitu tam, lai nepaslīdētu, lai gan viņš varētu pielāgot iebrauktuvi un savu gaitu atstāt nemainītu. varbūt tas ir par to, ka svarīgāk pašam ir būt elastīgam, nekā gaidīt, ka viss cits būs pašam pakārtots. viss nav tik viennozīmīgi laikam. kā lai es tagad pieņemu konkrētu attieksmi pret šo? kaisīt pelnus vai pašam parūpēties, ka nepaslīdu, trenēt savu uztveri šim? man gribas vēl pastāstīt par savu vakardienu, bet es laikam vēl padomāšu, ko izcelt no tās. (es patiesībā zinu gan). un vēl man ir ko teikt par to, kā jūtas cilvēks, kurš vairs ar pirkstgaliem neaizsniedz upes dibenu. (Comment on this)
Friday, February 2nd, 2024
3:37 pm	--- pēdējā laikā es daudz vairāk laika pavada vienatnē savā īrētajā dzīvoklī. es vakar ievēroju kaimiņu - es dzīvoju iekšpagalmā, pretī ir citi dzīvokļi. arī šodien es redzu, ka viņš ļoti ilgi stāv pie plīts, nu tur pastaigā, bet acīmredzami kaut ko gatavo. arī šodien gandrīz aizejot uz darbu es tomēr izgāju caur veikalu. ne vienmēr, bet ir tādas dienas un vakari, kad redzot citus cilvēkus iepērkam produktus gatavošanai, uzmācas ilgas, vismaz es šo sajūtu esmu sasaistījis ar ilgošanos - ta kā nedaudz grūtāk elpot paliek, diafragma kaut kā sažņaudzas, šķiet, ja vajadzētu garšā un noskaņā raksturot, tad saldsērīgi, bet ne patīkami saldi. nepieliekot pūles šis dzīvoklis man sāk iepatikties, pirms brīža vairākkārt izeejot viņam cauri es apzinājos, ka te ir smuki, parkets, gaišas sienas, mans fikuss, balti aizskari, kluss iekšpagalms, un diezgan tīrs, kas gan tomēr ir tieši no manis atkarīgs, bet es to vairāk pieskaitu pie paša dzīvokļa īpašības. gribētu mierīgs vakaros pēc darba iepirkt produktus, gatavot, brīvdienās no dzīvokļa iziet vēlā pēcpusdienā, lai kādu satiktu un laiski iedzertu, pārrunātu ikdienas lietas, ko vairāk varbūt. bet šī ilgošanās un galīguma sajūta neļauj atslābt un nesaistīti domāt par ko citu bez bailēm un sajūtas, ka viss tūliņ būs cauri. es negatavoju, jo zinu, ka tas mani vairāk sasaistīs ar šo vietu, no tās aizejot, mani pavadīs ilgošanās. esmu pieradis ilgoties tikai pēc kā nereāla un nekad nepiedzīvota; ilgoties pēc kā bijuša - es to neizturētu. es neesmu kluss tādēļ, ka negribētu runāt vai man nebūtu ko, es vienkārši nespēju atslābt. esmu kā uzgaidāmajā telpā, mūžīgi gaidot kaut ko, es zinu, ka šeit nepalikšu, tādēļ nespēju izmantot šo laiku kā citādi, kā tikai uztraucoties. (1 Comment |Comment on this)
Thursday, February 1st, 2024
4:28 pm	--- bet arī pēc iespējas mazāk zināt. citreiz pēc garākām sarunām liekas, ka esmu ar muguru šļūcis pa neēvelētu dēļu grīdu, visas uzzinātās lietas ir kā skabargas, kas man tagad pēc šļūkšanas ir jānēsā līdzi. vai kā zem naga - vai jāgaida, ka uzsūksies (un nesāks strutot), vai jārauj ar visu nagu nost. tas ir, jāziedo kas no sevis, lai tiktu vaļā no citiem un viņu atstātajām figņām manī. (Comment on this)
Wednesday, January 31st, 2024
2:32 pm	--- jau pamosties ar kaut kādu neērtuma sajūtu, gulēt es biju laicīgi, nepārēdos vairāk kā nakti iepriekš, vakardien arī nebija tā, ka darbā paliktu kas pabeidzams. varbūt sapnī kas tāds, bet nē, es atceros, ka vakar pašā vakarā kaut kas aizķērās. ejot smēķēt iekšā nāca divas meitenes (es pat vairs nekonkretizēju vietu), īsti runājis es biju ar vienu, otru ar mani vairāk iepzīstināt mēģināja reiz, bet es labi apzinos, ka es tā nevaru, man tam ir jāsagatavojas un tamlīdzīgi, es mulsi izvairījos. es nezinu, ko tieši es tur uztvēru, bet es nevaru iekārtoties šodien. pat ne nieze, es to sajūtu iztēlojos kā žults sāļus, kas mēģina caur ādu tikt no manis ārā. no mana ķermeņa, manis. kaut kas graužas, sajūta, kuru nevar izkasīt, izstaigāt vai izsvīst. ko es nešaubīgi redzēju, bija tas, ka noteikti neesmu uztverts tā, kā es to būtu gribējis, proti, tā, kā es pats redzu sevi. šī ir viena no ruminācijām, par disonansi starp to, kā es redzu un ko redz citi un citi redz nepareizi, viņi nezina, nesaprot. savai otrajai draudzenei es vienreiz teicu, ka ir tik labi, ka mums ir valoda, tā jāizmanto, jāstāsta otram lietas un tādā garā. lasīšana noteikti uzlabo šo prasmi, tā likās, galvenais runāt. es tad vēl nebiju neko lasījis par valodu kā tādu, tad es vēl daudz nebiju lasījis. romāni, stāsti, man o. henrijs ļoti patika. likās, ka jālasa arvien vairak un vairāk, viss ir jāizlasa, bet tā bija pārsvarā tikai pārliecība ar kuru plātīties dažreiz. krietni vēlāk mani atbrīvoja doma, ka ir taču arī tukši vārdi, izteikumi, tādi, bez kuriem var lieliski iztikt. man likās, ka tā arī domā citi, ka uz to atsevišķi nemaz nav jānorāda. es tajā laikā kursabiedriem fakultātē stāstīju, ka ir tādi vārdi, teikumi, kas neattiecas uz šo pasauli, ir ārpus tās. mani nesaprata, bet es ari mēdzu pieņemt, ka lietas, uzskati ir pašsaprotami, ka manu vārdu spraugas aizpilda viņu zināšanas, kuras, protams, ir par šo pašu tēmu. es, protams, vairs tā nedomāju. arī neliekas, ka runāšana kādā mērā palīdzētu radīt izpratni, palīdzēt saprast. to es pamatā domāju par sevi un visiem, kas kaut pavisam nedaudz ar mani komunicē. sarežģītas lietas ir sarežģītas, tām nav laika, tas saprotams. viss cits savukārt jau ir pateikts. tas ir, liekas, ka visa šī stāstīšana ir tikai lai ātrāk pienāktu nakts un varētu atkal iet gulēt. gribas runāt, bet tajā pašā laikā tas viss ir lieki un garlaicīgi. un arī galvā ir dīvaina sajūta, kad runāju. bet gribas tāpat. dažreiz, kad ir labs garastāvoklis, tad tomēr šķiet, ka sevi un savus nodomus izskaidrojot, man vairs nenāktos justies neērti. (Comment on this)
Saturday, January 27th, 2024
6:02 pm	--- mēneša beigas, 27. datums, man kaut kad muļķīgi nozīmīgs likās šis skaitlis, tāpat, kā vēlāk 33; tagad vairs neviens, viss ir pārdzīvots. viss par skaitļiem, tagad atlicis pārdzīvot tēti, par brāli vēl nezinu, mums laikam savā starpā būs sacensības, kurās, man šķiet, man ir handikaps. es esmu atkal savā mazpilsētā, no rīta satiku tēti virtuvē, pēc tam viņš, kā man likās, kaut kur pazuda. bet es nezinu, viņš ir iemācījies tik klusi pārvietoties, tikai pa telefonu skaļi runā, viņam ar dzirdi kaut kas nav jau gadiem, bet dažreiz domāju, ka tā bija tikai atruna, lai neieklausītos, neatcerētos, ko dzirdējis. pareizi, es tieši šodien domāju, ka tik daudz atmiņu esmu apspiedis, tās pat vairs man nepieķeras man. tētis pat iemācījies skaļi čīkstošo pakāpienu, kuru tagad izlaiž(?). es pusdienu biju mājās, likās, ka neviena nav, bet varbūt nebija, es to vairs neuzzināšu. es pirms brīža domāju, ka kaut kā jāilustrē tas, kā man ir zudusi atmiņa, biju iztēlojies, ka šo varētu smuki aprakstīt, bet es vairs neatceros, ko tad biju domājis. šādā stāvoklī esošā atmiņa gan jau visus tos ciklus veicina - ir tikai mazas atmiņu salas, kuras jāizskalo. ta kā zarnas, varētu sadzerties ko tādu, kas spazmējot izdzītu visus nevajadzīgos kunkuļus. ļoti nepatīk šis vārds, tik ļoti gribas tikt no tiem vaļā. par skaitļiem, kurus minēju, es biju pastaigas gaitā izdomājis sarakstu, kurā uzskaitīju visu to, kas mani smacē. es piemirsu, tas nozīmē, ka man būs atkal tas viss jāatkārto, šovakar, rīt. (Comment on this)
Friday, January 26th, 2024
2:16 pm	--- sen bijām aizbraukuši uz venēciju, nezinu, kādēļ. tur starp salām vajadzēja ar kuģīti pārvietoties, atceros, ka kā jau visām salām, tām bija nosaukumi - es tos nemeklēšu, nemēģināšu atcerēties. es pa dienām biju viens, klīdu pa ielām, vienīgais, ko apzināti apmeklēju bija gugenheimas muzejs, man tajā laikā tik ļoti interesēja viss 20gs sākums, pirmā puse, galvenokārt. gribēju futūristus paskatīties, kaut kas no dadas arī tur bija. man patika, ievēroju, ka tur bija jauni izstīdzējuši čalīši, kuri vecām dāmām stāstīja par mākslas darbiem, kārtīgi saģērbti, liekas, ka pat visi biji nedaudz viļņmataini, bet es nezinu, cik pats ticu šai atmiņai. runāja ļoti daudz. varbūt viņas sevi redzēja kā pegiju, kaut vismaz nedaudz. es tur redzēju minimax dadamax, šis vārdu salikums periodiski uzpeld man ikdienā, bet bez sevišķa konteksta, tāda nejaušā atmiņa, bet man vēl tas jāpārdomā. klīstot pa ielām es nejauši sapazinos ar gleznotāju, kurš uz ielas pret mājas sienu atspiestu turēja audeklu, viņš ar maziem punktiņiem centās veidot ainavu. es biju ieinteresēts, es pats reizi nedēļā tad mēdzu braukt pie skolotāja gleznot, tas likās, ka pieder manam tā laika tēlam, man arī patika gleznojot pavadīt paģiras un dažreiz tur bija meitenes, kuras gatavojās iestājeksāmeniem akadēmijā, šķiet. fonā vienmēr kaut kāds klasisks džezs, nu tāda klišeja. ielas gleznotājs mani ieaicināja savā studijā, izrādīja darbus. jautāja, kas man patīk, es teicu, ka kolāžas un viņa attieksme ļoti spēji mainījās - tas neesot nekas no mākslas, cik varēju iztulkot. ir divas lietas - tas, ka es nejūtu pagātni un secīgi visus notikumus, kurus esmu piedzīvojis. un otrs - jūtu kaunu par savām interesēm. bet tagad es paskatīšos nedaudz kolāžas, lai to negribētos darīt tad, kad būšu izgājis ārpus sava dzīvokļa (Comment on this)
Thursday, January 25th, 2024
4:56 pm	--- ir tik kluss; kur dzīvoju iepriekš, katru dienu bija suņa skaņas, meitenes - nekad nezināju, cik viņas tur ir. klavieres, svētdienās viņu sektu dievkalpojumi. ar laiku sāku ievērot viņu auto, kur viņas iepērkas, sadzirdēt, ko runā kāpņu telpā, ko dzīvoklī - tur tiešām tās sienas neturēja nekādas skaņas. man bija kauns viņu vietā par to visu sarunāto, komentēto. tas bija stāvu augstāk. blakus dzīvoklī sieviete, kas tagad jau ir apbērnojusies, mēdza saukt vairākus čaļus, sapratu, ka tas viss ir pēc-ballītes. balkoni mums tieši kopā, daudz pīpēja. man bija kauns viņu vietā par to visu sarunāto, komentēto. es ar laiku pat pārstāju mūziku klausīties, cilvēkus nekad neaicināju, šad tad varbūt vienīgi pēc "braucam pie tevis". bet arī tad, iemācījos būt ļoti kluss. nepīpēju uz balkona vairs. es negribēju, lai kaimiņiem būtu kauns no manis. pie tēta arī viss ir kluss, šķiet viņš neprot sadzīvot ar blakus skaņu, neatceros, ka viņš būtu klausījies mūziku (tik tās reizes, kad kopā braucām, skanēja mūžību ar mums bijušās kasetes). mamma, šķiet, nekad neklausījās - tik tur kādus raidījumus un tamlīdzīgi. tas laikam bija viņa troksnis, viņa fons. es nezinu, ar ko lai šo viņam aizstāj un vai vispār vajag. mēs abi pat laikam vairs neko negaidam, viss jau ir noticis (Comment on this)
Wednesday, January 24th, 2024
1:15 pm	--- turpat, kur pirmdien. aizsūtīju terapeitei ziņu, ka šodien nebūšu, apraku telefonu segā, lai nedzirdu viņas ziņu, jo negribas taisnoties, jūtos vainīgs, ka nevaru laikā piecelties. veikals, ārā snieg, alus un atkal atpakaļ; varbūt šajā dzīvoklī esot tik ilgi, kā šonedēļ, man izdosies pieradināt sevi. cik atceros, tad arī ne visi izsūtītie atgriezās mājās - pierast var pie visa. šajā brīdī, ja es būtu aizgājis, tad aptuveni tagad es būtu pabeidzis sava stāstāmā ievada daļu - noteikti bez jebkāda secinājuma, es tos neizdaru, es konstatēju tikai notikumus, tie man kaut kā liek justies un parasti es pārdzīvoju, man vienmēr izdodas atrast ko un kur. no rītiem, tas īsais brīdis, kad vēl neesmu sācis domāt (pat ne domāt, manī ir tikai ruminācijas, pakustinot galvu tās kā duļķi uzvandās, piesmacinot visu dienu), kad vēl nesaprotu, kur īsti esmu pamodies, kas atkal šodien jāslinko un tamlīdzīgi. ir tāds brīdis, es neko citu ar šo negribu pateikt. kauns, ka viss šādi sanācis, un jo dziļāk es grimstu sevis šaustīšanā jo spējākas pretreakcijas - grandiozi plāni, kā es pēkšņi visiem parādīšu, kā viņi būs kļūdījušies par mani, es šo visu tikai notēloju. ļoti nogurdinoši kopumā, bet es pat noguris nejūtos; līdzīgos periodos citkad man spēka bijis krietni mazāk, es pieļauju, ka iepriekšējā dzīvoklī varētu būt bijusi kāda puve, kas mani katru rītu modināja nogurušu. tagad mani modina trauksme, varbūt aiz tās es nejūtu nogurumu un bezspēku, nevaru saprast. tā trauksme gan jau no kuņģa čūlas, man te vēl omeprazols jāiedzer un jāsagaida četri (1 Comment |Comment on this)
Monday, January 22nd, 2024
4:22 pm	--- trīs domuzīmes kā iesākums jaunai sadaļai kādā konfigurācijas failā. izgāju tik uz īsu brīdi no mājas šodien, mazgāju dušu, sāku kārtot galdu - pie tā vēl atgriezīšos, šī ir piezīme man, lai atraisītos. šajā brīdī bārs jau ir vaļā, mani it kā nekas nekavē iet, sēdēt pie loga, dzert alu, paskatīties, kas šodien atnācis un pa brīdim "iesi pīpēt?". man liekas, ka ir rudens, nevis ziema - viss ši apcerīgums, kas iestājies, apjausma, ka paliek tikai tumšāks - tas ir par to, ka es tagad jau atkal apzinos, ka nekas nepaliek citādi, es viļņojos un sevi neatceros nevienā no iepriekšējām pozīcijām. bet es vēl negribu iet ārā, es tur jau esmu bijis iepriekš, ko es šoreiz iegūšu no iešanas kaut kur? mani arī neviens nesauc vairs un tas kā atvieglojums. man arī nav kam atskaitīties, ja esmu vēlu un tamlīdzīgi. es esmu brīvs. bet man ir jāiet ārā, man jāiet uz savu vietu, jāpaskatās, kā citiem iet un tamlīdzīgi. jāsadzerās, lai varu aizmigt, lai varu aiziet uz darbu pirms pusdienām; darbā esot no kauna par savu seju es vairs neeju pēc kafijas, es redzu, cik ātri kāds pretimnākošais novēršas, neatdod sveicienu. visa sajūta ir kā klausoties swans - kas kādreiz likās smieklīgi depresīvi, ka viss grimst, nekas nepaliek labāk, tā tagad ši ir patstāvīgā sajūta; bet tā jau es esmu juties, nedrīkst nokavēt brīdi, kad paliks labāk; nez kā izskatīsies nākamā meitene kurā iemīlēšos (Comment on this)
Thursday, January 11th, 2024
6:54 pm	vēl nedaudz esmu atsācis, vismaz nedaudz, savu klīšanu pa ielām, meklēt, kur piesēst, iedzert alu un piedalīties darba ikdienā. šis viss, kā jau vienmēr konstatēju, ir bijis, nav nekā jauna. tikai tagad laikam esmu labāk sagatavojies šim visam, ir šur tur vēl kur piestrādāt, pie skūšanās, piemēram. vakar aizkavējos spēlējot kārtis, to vajadzēja, gribēju saprast, kas ir tās divas meitenes ar kurām spēlēju - es no sava galda puses viņas neatšķīru; vēlāk šo savu nespēju viņas atšķirt nokaunināja, bet ne viņas. es laikam līdzības sejās un visur citur redzu ne tā, kā citi - kad rādu savus šķietamos līdzeniekus, tad vienmēr pretī saņemu neizpratni un tad jātaisnojas, šī taisnošanās tikai nostiprina manu ticību, reizē arī drupina sajūtu, ka kam esmu piederīgs; šādos brīžos savai labsajūtai mēdzu sev teikt - "viņi ir tie, kas nesaprot, vēl nedaudz un viņi sapratīs". katru reizi, kad izskaidroju, tad pat neattapīgākie mēdz saprast un atzīt, ka man ir taisnība - "jā, tās sejas! burtiski dvīnes!". bet es neticu, es tikai uzspiežu to, kā ir jāskatās uz to, ko rādu. (Comment on this)
Sunday, December 31st, 2023
7:45 pm	atp gribas atpūtas, tajā pašā laikā viss liekas kā atpūta no kaut kā cita - tur darbs, kā atpūta no nedarba, nedarbu brīži kā atelpas no darbiem, tad nekā nedomāšanas brīži, no tiem, kad šķietami domāju. un tagad nav daudz savādāk, kā ir bijis pirms tam, tikai tas, ka ķermenis ir vairāk savecējis. gribas vēl ko uzrakstīt, bet tik daudz domu un kā lai noķer svarīgās? (Comment on this)
3:54 pm	krīt uz nerviem liekas, ka nederētu vairs noklusēt savas nepatikas, bet: 1. ja neklusēju, tad potenciāli atgrūžu citus 2. ja klusēju, tad atraidu, kā šķietami iedomīgs bet tas nav, tas - ir grūti ar tēti atrasties vienā telpā, jo kā tagad saprotu, viņš nekad nav runājis par to, kā jūtas. tik atsevišķas reizes, kad bija ar māti sastrīdējies, tad teica, ka atrodi sev īsto. tas, kā es mēdzu runāt, nepiesaucot nekādas savas attieksmes (jo tas viss, godīgi sakot, tāpat ir lieks), vērtējumus, šķiet tikpat kaitina citus. skolasbiedrs mēdza speciāli kacināt citus, sakot, piemēram, ka sievietes nav vajadzīgas, kamēr spēju pats sev nodročīt un tamlīdzīgi. es nesaprotu, kur atrast kaut kādu samērīgu pozīciju šajā. un atkal - vai es maz izturētu, ja kur tiktu pieņemts, vai nekristu uz nerviem citu cilvēku atklātība, viņu pretīgums (kāds mums visiem ir). es nezinu, kā pareizi būt, nav vairs arī nekādu vadīkļu un autoritāšu andželikai bija taisnība, bet nu es arī nedomāju, ka citi būtu savādāki, viss ir paredzams, bet nu tagad es varbūt mācētu arī ko pateikt šajā sakarā (Comment on this)
Saturday, December 30th, 2023
4:52 pm	acis neredz pareizo staciju viss tagad liekas kā tirgošanās, par to cik un kā jāpavada laiks kopā, cik atveltīt savu, pretī saņemot kaut kādus apsolījumus. biju vilcienā un domāju, ka šādi varētu visu laiku - braukt un nekad nenonākt galamērķī. portugāle-singapūra liekas ilgs maršruts, bet ne man pietiekami. man negribas galapunktu. (Comment on this)
Wednesday, December 20th, 2023
2:02 am	,,, varbūt ir pienācis laiks pārstāt justies, ka no kaut kā jābaidās un ka kādam būs jāatskaitās, tagad var darīt visu, bet esmu to darījis visu laiku. varbūt tagad bez vainas sajūtas. bet nu viss viļņiem, tur tāpat varētu nest idejas līdzi, kuras neesmu sapratis iepriekš, neapzinājies. tagad liekas, ka viss ir tāds daudzskaldnis, pat aizverot acis to visu redzu, tad izvēlos (ne visu laiku), kura labākā skaldne. gribas neredzēt negribētās, bet nu viss pieredze, galvenais, lai kuņģis tur to, ko viss cits ne (Comment on this)
1:00 am	,., mēs katrs esam savās istabās, pa intervāliem iznākam, tualete, uzpīpēt, leduskapis, katra tikšanās ir kā maza izrāde, tā to es redzu tagad. kas tagad sakāms, ko darīt, kas jāizdara līdz nākamajai iznākšanai. vislabāk ir tad, kad nekas nav jādara, proti, nav ko iepriekš iecerētu teikt, atliek vienkārši būt. skatījāmies tik daudz video, ar savu degsmi, šķiet, aizskāru arī brāli dalīties ar savu, kas man ļoti ļoti patika; palika arvien labāk, ta kā lobīt kaut ko, kas loboties garšo arvien labāk. es vairs nebaidos, ceru, ka pamodīšos un vismaz pāri dienvidum noturēšu šo sajūtu. jo es zinu, kā nebaidīties vakaros (Comment on this)
Monday, December 11th, 2023
8:29 pm	gandrīz viss es šo visu esmu redzējis filmās, dzirdējis mūzikā* - skumjas ir tik pretīgas, kad viņas jāpiedzīvo pašam, raudošs ģīmis nav rādāms nevienam, bet šodien man pohuj. rādīju mūziku un tamlīdzīgas lietas, viss bija kas svešs, nepazīstams, bet nu esmu tāds pats. paliek arvien ko mazāk un ko tad - redzēs, kā būs, nekas cits jau neatliek. kā mans brālis saka - "nekas jau nenotiks", - taisnība - viss kā būs, tā būs. fonā kāds prasa (tas ir televizors) - "kā jūs mazinat sāpes?" - es varētu pastāstīt vismaz pāris lietas *kā cilvēki skumst un lēni aiziet (Comment on this)