| . |
[Jun. 11th, 2025|07:28 pm] |
vakar pa dienu paliku mājās, tik cik iezvanījos no rīta, lai sinhronizētos ar kolēģiem. un tad lielākoties red dead redemption 2. pēdējo pusgadu, pat ilgāk, cēlos ap 5 6 no rīta, lai pirms darba spēlētu datorspēles - agri rīti ir pats labākais laiks tam - galva ir svaiga, ikdienas nesamaitāta un pilnībā koncentrēta spēlei. tumšajā laikā arī patīkami redzēt austam sauli, man tieši pa logu no gultas redzama tās ausma. cauri koku zariem saules stari, ļoti skaisti.
šorīt piecēlos bez pāris minutēm sešos, pēdējās nedēļas nesanāk tik agri vairs celties, atkal kaut kas ir mainījies manī, nemāku identificēt, kas tas ir. gribas vnk pagulēt ilgāk, izgulēties. varbūt pie vainas paņemtā pauze no stimulantiem, organisms iespējams kompensē trūkstošo miegu tādā veidā. bet sevišķi nesūdzos, tikai pagrūti atkal iemigt kā esmu pamodies nakts vidū. arī izrakstītās zāles miegam kaut kā nelīdz, bet varbū† bez tām būtu vēl sliktāk, bet varbūt ne.
šonakt kopējās stundas miegam atkal ir par maz. vakar pa ilgiem laikiem paliku č pēc pusnakts, bija kaut kā sajūta, ka tā vajag, bija slinkums braukt mājās un lietu es uztvēru kā attaisnojumu. ap diviem izsaucu taksi un atkal velosipēdu atstāju pie č, tik liels slinkums man bija mīties. jāminās man kādas 20 min līdz mājām, nav daudz un pa nakti ielas tukšas, bet nu slinkums uzvarēja mani. bail skatīties garmin aplikāciju, bail ieraudzīt gulētas 2 3 stundas, tas uzreiz piesauc tādu sagurumu un niezošas acis. nepatīk tā sajūta, it kā sviedri durtos ādā. kaut kā saistās ar lielu alkohola patēriņu, līdz ar to nepa†īkami vairākkārtīgi.
daudz domāju par to kļūdu, kuru grasījos veikt kādu dienu iepriekš. kad man bija 15 vai 16, es sāku draudzēties ar meiteni no Siguldas, tā bija mana pirmā tāda veida draudzība, pirmās attiecības. sākās ļoti skaisti - es viņu ievēroju kādā pirtī, kur bija tusiņš, tajā laikā tādas pirtis bija visu laiku, aicināti tika visi, arī visi, kas bija skeitparkā. bija tāda forša kopības sajūta, pilnīgi pretēji rīgai tajā laikā. un tad vienā tādā pirtī ievēroju Lauru, es gan neatceros, kā es uzsāku sarunu ar viņu, bet nu mēs pēc tam vēl sarakstījāmies - draugos.lv vai sms, pat neatceros vairs. tajā laikā man dīvainā kārtā bija liela pašpārliecinātība par sevi, jutos drošs uzrunāt meitenes. es pieļauju, ka tas tādēļ, ka leilāko daļu laika pavadīju skeitparkos ar bmx, tā bija mana tā laika apsēstība, līdzīgi kā mūzika - tad tikko biju atklājis mr. bungle un kaudzi citu Maika Peitona projektu. avangarda mūzika bija kas tik noslēpumains un saistošs, tāda ievelkoša, magnētiska vilkme pēc tā visa man bija. gribētos domāt, ka es Laurai iepatikos dēļ manām spēcīgajām interesēm, es daudz tajā laikā vārījos, stāstīju par mūziķiem, ko biju lasījis vikipēdijā. kaut kā ievilku citus arī, gan fantomas, gan bungle, tad vēl Džona Zorna projetki utt.
mēs pēc tās ballītes sarakstījāmies un izdomājām (vai es piedāvāju, neatceros), ka jāpaliek pa nakti teltī pie Gleznotāju/Paradīzes kalna, tur tāda apmetnes vieta airētajiem. viņa man bija sacepusi vistas filejas, es to ļoti ļoti novērtēju. rādīju viņai mūziku, stāstīju, kaut kādā brīdī sākām skūpstīties, es neatceros, kurš izrādīja iniciatīvu. tas viss bija vasarā, bija silti un es sāku neklausīt mammu ap to laiku. arī aliņi bija bieži, cīgas daudz pīpēju. sāku palikt pa nakti ārpus mājas, bija daudz ballīšu pie kāda mājās, skeitparkā arī vienmēr bija tusiņš. daļa cilvēku mani respektēja un tas mani patīkami uzvilka, man nebija kompleksu tajā laikā. mācīties jaunus trikus un mūzika man tad bija divas top lietas, kur iztērēju visu savu enerģiju. labie laiki.
kādā brīdī, ap rudeni, kaut kas notika. jā, atsākās skola, atkal bija jābūt rīgā, kur man vairs ne pārāk patika, jo visa mana dzīve un pavadītais laiks koncentrējās uz Siguldu. kaut kas notika - es tad vēl nesapratu šos savus paternus. neatceros precīzi, bet sākās kaut kāds depris atkal. mazvērtības kompleksi, likās, ka neesmu pienācīgs Laurai. kaut kāda pamestība vai fig zin kas tas bija. tā tas vilkās līdz ziemai. kādā brīdī Laura pateica, ka mīl mani, tas mani ļoti satricināja, kaut kā likās, ka uz šo nu varēs paļauties. bet nevarēju - vienā tikšanās reizē Laura teica, ka negrib ar mani vairs tikties. es sevi līdz kaulam vainoju par to, ka šo izjaucu. gan jau vnk pārāk depresīvs biju priekš viņas.
nu lūk, tatad tā kļūda, ko grasījos veikt - pirms ~20 gadiem, manā dzimšanas dienā, Laura man uzdāvināja maku, nedaudz zaļgans tas bija un Ieva, viņas bff, uzzīmēja attēlu ar mani un Lauru. un sirsniņas. man ļoti patika, tas mani aizkustināja. ar šo maku nostaigāju līdz šai vasarai. es ne reizi viņu nebiju pazaudējis visu šo gadu un ballīšu laikā. arī Ievas zīmētais attēls vienmēr līdzi. un kļūda, kurai gatavojos - man gribas uzrakstīt Laurai, nosūtīt bildi ar to maku un pateikt, ka beidzot esmu ticis pie jauna maka (arī zaļa).
vakar terapeite teica, ka labāk nesazināties ar viņu. bet man nav slēptu nodomu, tikai gribas viņai piebikstīt un darīt zināmu, cik uzticīgs šim makam es biju. es ļoti gribētu viņu aizkustināt ar šo.
es nezinu, ko darīt - man rakstīt viņai, nosūtīt un izstāstīt par viņas dāvināto maku?
vai tas būtu nevajadzīgi? (viņa par nevajadzīgu nosauca vēstuli, kuru viņai rakstīju raudādams vienā no bezmiega naktīm tad, un tas mani ļoti sāpināja un kalpoja par sevis šaustīšanas pamatu)
es nezinu, ko darīt - palīdzat man kāds izdomāt |
|
|