| ds |
[Jun. 19th, 2025|11:35 am] |
reāli nedomāju, ka neatrisinātās emocijas vajadzētu izdzīvot, lai no tam tiktu vaļā - par to maku un lauru - man nevajadzēja viņai rakstīt, es paspēju gan nosūtīto ziņu izdzēst, gan pārrakstīt, bet tāda melna sajūta pāri šim. līdz ar lauras emociju atrakšanu ir atracies arī viss pārējais, tagad man mieru nedod viņas visas. nezinu, par ko man tāda sodība, esmu paralizēts pēdējo nedēļu un nezinu, kur man mieru rast. man pietiek ieraudzīt kādu attēlu, kur kāda nepazīstama persona attāli līdzīga kā kāda no bijušajām, lai atkal pār mani pārveltos smagums, kuru jau esmu jutis.
par spīti šiem terapijas un zāļu gadiem, liekas, ka vismaz progress ir tajā, ka esmu uztaustījis savas agrīnās traumas. es gan nezinu, vai progress šajā gadījumā ir laba lieta. visa šī pagātnes uzpeldēšana man ir pazudinājusi to mazo, bet cerīgo nākotnes vīziju, ko biju sakasījis. nav pat vēlme šo visu ar kādu izrunāt. es tagad rakstu, cerot, ka paliks vieglāk ar katru nākamo teikumu. ta kā izšķīdināt sevi pa mazam. šis viss liekas tāds mans vājums un tik tiešām - es nezinu, kādēļ šī apsēstība ar kaut kādu "noslēgumu" meklēšanu bijušajās attiecībās, pat ja nevaru saprast, kam tur beigties īsti. es jūtos ļoti vājš, it kā kaut kāda krevele būtu norauta un sāls sabērts.
visas šīs atkal uzplēstās sajūtas ir pilnīgi fiziski jūtamas. es pat sāku atcerēties bērnību un manas mātes attieksmi pret mani. viņa bija bārene, līdz ar to nav brīnums, ka viņa nespēja radīt mīlošu vidi. tēvs savukārt ir bijis izvairīgs pret jebkādu ģimenes dzīvi. un viss tik vārīgs kopš mammas nāves, ka pat nezinu. nav perspektīvas, nav arī jausmas kur kādu cerību atkal iegūt.
divas lietas - bāreņi nedrīkst radīt un audzināt bērnus un es nedrīkstu uzkasīt visu veco, kas bijis. |
|
|
| Comments: |
nja... pārņem tā baigi tās traumu emocijas dažreiz. bērnu radīju, bet neaudzinu (un labi ka tā). teikšu: mani appisa un, iespējams, nemaz nav mana.
Ne katram izdodas radīt mīlošu vidi, neatkarīgi no fona, kurā viņš audzis. Pazīstu vairākus bērnu namā uzaugušus cilvēkus, tai skaitā manu vecmāmiņu, teikt, ka viņiem dzīvē būtu kaut kas jāaizliedz, ir pārsteidzīgi, manuprāt. Reizēm cilvēki no sirds grib darīt labu, bet vienkārši nesanāk.
es zinu, bet šajos saasinājuma brīžos tā neliekas. man liekas, ka manai mammai tik tiešām vienkārši nesanāca. man augot viņa mūsu lauku mājās izmitināja jaunās māmiņas no misijas "pakāpieni", laikam tā viņa centās vairot labo. šķiet, ka paliku fonā, jo man taču "viss ir, ko es čīkstu".
varbūt galvenā problēma bija tā, ka tiku izolēts no citiem savā, no skolas brīvajā laikā līdz pusaudža gadiem, nav bijusi pareiza "apbružāšanās".
kaut kā šis viss bija fonā, tagad, ļaujot vaļu, ir grūti, nav kur likties. bet nu rakstīšana biku palīdz, vismaz sistematizēti slikt visu vietās.
piekrītu par pārsteidzību, normālā prātā es neko tādu neapgalvotu. paldies | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}