| l; |
[Jun. 3rd, 2025|05:52 pm] |
sestdien Uri Keins spēlēs Raimondu Paulu. tas ir rēcīgi, bet to ir grūti uzrādīt - Uri Keinam ir tāda nopietnība, augstvērtīgums, nosvērtība un piemetot vēl vienu - izcilība. es viņam uzdūros klausoties Džona Zorna masadas, šķiet. viņš vispār kopā ar visiem saviem laika un mūzikas biedriem liekas kas neticams, proti, īsti mūziķi. es to nevarētu nosaukt par noslēpumainību, bet kaut kāds tāds vaibs tur ir. gan Zorns, gan Peitons un visi pārējie to tzadik un ipecac un visām pārējām izdevniecībām man ir kā zelta standarts, tīra mūzika. vēl Marks Ribots tur noteikti pieskaitāms. es bišk fanbojs, es nevarētu vilties, pat ja tagad iznāktu vēl kaut kāda pranzo oltranzista vai kas tamlīdzīgs - viņus man neviens nevar apstrīdēt.
tad ir Raimonds Pauls - es viņu īsti nopietni nevaru uztvert, viņa vārdu ķircinājis esmu jau pasen, par tādu kariķētu tēlu manā uztverē viņš ir kļuvis. nu ta kā kodek varētu Paulu papluinīt, līdzīgi kā viņam bija, šķiet, imants kalniņš first time amphetamine vai kāds tāds nosaukums. humora mūzika, tā varbū† es to varētu raksturot. varbūt tas, ka pirmās rindkopas mūziķi nesaistas ar kādu netīrību - Paulam tas ir alķis. un atturība, bet atturību kā tādu es nespēju nopietni uztvert, arī alķi kā problēmu es neredzu, līdz ar to Paula "cīņa" ar to vairāk par dzēlīgu smaidu nepelna.
un tas kopā liekas kaut kā neatbilstīgi - es gribētu to dzirdēt (uz konci neiešu), bet tad man vajadzētu kaut kā atkratīties no visa tā Paula uzslāņojuma. viņš džezists bijis pirms saviem popūrijiem. bet nepalika. arī tas man kaut kā nenopietni liekas. bet apgalvot, ka Pauls ir joks es arī nevaru. tā paša džeza perioda dēļ.
neliela disonansīte, kura atrisinās jokos par reimondu polu un tamlīdzīgi |
|
|
