| dienas |
May. 30th, 2025|06:57 pm |
man tūliņ jāiet ārā no mājas jau, jāsatiek draugs, parunāsim par pārgājieniem, viņš grib uz norvēģiju, pa takām pablandīties uz četrām dienām, esot lēti iespējams. tikko pamanīju, ka Rebeka un viņas draudzenes rīko papīra liešanas workšopu un pārņem sajūta, ka tas man būtu liegts kaut kādā ziņā - es skaots uz viņu sejām un liekas, ka lai arī cik ļoti vēlētos, es nekad nesasniegšu to "normālumu" kādā viņas dzīvo - ar veselīgām interesēm, draudzīgiem draugiem, kuri turas kopā un atbalsta otru viņa interesēs, mudina attīstīties. vēl tajā "normālumā" ir atbildīga plānošana, nekvernēšana un kustība. lietu un notikumu izbaudīšana bez nevajadzīgiem pastarpinājumiem un bez kādiem nesmukiem nosacījumiem. skauž.
plaisa starp mani un šo visu, kas mani saista un kurā pašam gribas nogrimt, ir pārāk liela, tā, kā man pašam tagad liekas, ir bijusi vienmēr, es nevaru atcerēties, kurā brīdī tas sāka aktualizēties - es nevaru atsaukt tādu robežgadījumu, kas šo visu iesāka. bet ir bijuši arī tādi brīži, kad esmu domājis - "beidzot esmu normāls", aizejot gulēt tas viss izplēn. un tie brīži ir reti, dažreiz esmu mēģinājis bū† produktīvs un kaut ko padarīt, bet laikam tie ir vienkārši jāizbauda un viss. nav jāizspiež maksimums, kā es to vienmēr daru. nav jāpaliek līdz pēdējam brīdim ballītēs, kā man tētis teica. bet es tā neprotu, gribas jau tik ļoti vēl un vēl to labo brīdi pastiept, paturēt sev.
bet tās tādas pārdomas tikai; man pēdējās nedēļas liekas, ka pašam ir tas viss jārada un nav jāgaida savs glābējs kādas meitenes formā. kura mani pēc tam ienīstu, jo es neprotu veidot dziļākas, piepildošākas attiecības. |
|