paldies par ierakstu. man līdzīgas sajūtas bieži. sev saku, ka esmu daudz, daudz stiprāka. esmu tikai beidzamos piecos gados, kopš ar pāris mēnešu atstarpi piedzīvoju divu savu vistuvāko cilvēku aiziešanu, sākusi mācīties būt viena. lai gan ir dienas, kad nesanāk. tad ne pamanu man tik mīļās detaļas, ne arī gribu pamanīt. bet tad tas atkal pāriet. pietiek tikai paņemt papīra lapu un pildspalvu. vēl ir mūzika, iešana. bet man nav vajadzīgas tādas atbalsta grupas. tas viss lielā mērā virspusēji. un tikai par tik, par cik: es tev to, tu man šito. savu cilvēku - tādu vienu cilvēku, ar kuru dalīt mirkļus uz pusēm - gan gribētu atrast. zinu, ka atradīšu. Tev arī novēlu.

(Reply to this) (Thread)

paldies, domāju, ka jā. ir vismaz kaut kāda nākotnes perspektīva parādījusies. arī šī vakara drauga satikšana palīdz. palī∂z parunāties tomēr, kādreiz likās, ka parunāšanās tāda bezjēdzīga gaisa kratīšana, bet tā ir tikai skaudība pret tiem, kuriem ir p/ar ko runāt

(Reply to this) (Parent)