Tā nu tas ir, žēl pasaules...
Iemesli, kāpēc cilvēki ir skeptiski pret gēnu inženierijas solījumiem, ir arī ētiskie un reliģiskie apsvērumi. Radīt jaunas dzīvības formas, pārkāpjot dabiskās robežas starp sugām, ir necieņa pret dabas un Dieva darbu. Ģenētiski pārveidoto organismu izkļūšana brīvībā apdraud nākamās paaudzes.

Korporāciju īslaicīgas peļņas dēļ tiek manipulēts ar pārējām dzīvajām būtnēm, neatzīstot to tiesības uz savu dzīvi. Jaunradītajiem dzīvniekiem vispār tiek atņemtas pat pašreiz atzītās dzīvnieku tiesības. Vai tāpat būs arī ar pārveidotiem cilvēkiem?

Nasta nedzimušajām paaudzēm

Lai noteiktu, vai ir kāda joma, kurā gēnu inženierija spēj dot labumu cilvēcei, nenodarot ļaunu citām dzīvības formām, ir nepieciešams ne tikai zinātniski novērtēt risku, bet arī noteikt ētiskās vadlīnijas. Lēmumu pieņemšanu nedrīkst atstāt tikai ekspertu ziņā. Primārajām ir jābūt sabiedrības tiesībām, nevis kompāniju komercnoslēpumiem, neierobežotai un amorālai alkatībai un naivam uzskatam, ka akadēmiskā brīvība atļauj zinātniekiem neierobežoti eksperimentēt ar visu, neuzņemoties atbildību par savu atklājumu tālākajām sekām.

Agrāk zinātne mēģināja izprast, kā strādā daba, tagad tā pirmo reizi cilvēces vēsturē to maina pašos pamatos. Organismu ģenētiskā struktūra tiek mainīta cilvēku iegribu un korporāciju vēlmes dēļ gūt peļņu par katru cenu. Nobela prēmijas laureāts

Dž. Volds to novērtēja šādi: «Tas viss ir pārāk liels un notiek pārāk ātri. Tā varbūt ir vislielākā ētiskā problēma, ar kādu zinātne jelkad ir saskārusies.»

E. Čārgofs, modernās mikrobioloģijas tēvs: «Pamatjautājums, uz ko mums jāatbild, ir – vai mums ir tiesības uzkraut vēl vienu šausmīgu nastu vēl nedzimušajām paaudzēm. Es saku «vēl vienu», ņemot vērā neatrisināto un tikpat drausmīgo kodolatkritumu likvidēšanas problēmu. Mūsu laiks ir nolādēts ar nepieciešamību vājiem cilvēkiem, kas izliekas par ekspertiem, pieņemt ārkārtīgi tālejošus lēmumus.

Vai ir vēl kaut kas tālejošāks par dzīvības formu radīšanu? Jūs varat izbeigt skaldīt atomus, jūs varat beigt apmeklēt Mēnesi, jūs varat pārstāt lietot aerosolus, jūs pat varat izlemt nenogalināt veselas populācijas ar dažām bumbām. Bet jūs nevarat atsaukt atpakaļ jaunu dzīvības formu. Iepriekšējām paaudzēm nelabojams uzbrukums biosfērai būtu kaut kas tik nedzirdēts, tik neiedomājams, ka es varu tikai vēlēties, kaut mana paaudze nebūtu tajā vainīga.»

Visas sugas ir biokopienas locekļi, kam ir apziņa, saprāts un personība. Katram ir tiesības tikt aizsargātam. Pašreizējie līdzekļi, kas tiek lietoti cilvēka kā sugas saglabāšanai, nozīmē dabas iznīcību.

Gēnu inženierijas attīstība dabiski izraisa tās lietošanu, lai radītu bioloģiskos ieročus, tāpēc šī iespēja ir jāizvērtē pirms pētījumu sākšanas. Biotehnoloģijas potenciāls var kļūt par visbīstamāko ieroci cilvēku un pārējās dabas iznīcināšanai, kāds jebkad izgudrots, ar laiku pārspējot pat kodolieročus.

Gēnu inženierija sola nodrošināt gandrīz neierobežotus pārtikas krājumus, tā atbalstot iedzīvotāju skaita pieaugumu laikā, kad Zeme jau ir pārapdzīvota. Arī ar lielu daļu jauno augu mēģina piemēroties intensīvo lauksaimniecības tehnoloģiju radītajām negatīvajām sekām, kā augsnes sāļumam, neauglībai un pastiprinātiem kaitēkļu nodarītiem postījumiem, neizvērtējot šīs tehnoloģijas un nemeklējot saprātīgākus saimniekošanas paņēmienus.

Mākslīgs resnis ar atrofētiem muskuļiem

Gēnu inženierija vairo dzīvnieku ciešanas. Tā iejaucas dzīvu būtņu karmā. Patentēt dzīvus organismus un to ģenētisko materiālu ir amorāli, un līdz šim tas bija arī nelikumīgi.

Visvairāk no šīm mākslīgajām mutācijām cietīs mājdzīvnieki. Jau tagad pret tiem izturas kā pret mehānismiem, kuru dzīves vienīgais uzdevums ir sagādāt pārtiku cilvēkiem. Tomēr tās ir dzīvas un jūtīgas būtnes. Ātri augošā ģenētiski pārveidotā jeb modificētā (ĢM) cūka ir slims, akls, ar cilvēka augšanas hormonu mākslīgi resns padarīts dzīvnieks, kam tā atrofējušies muskuļi, ka viņa pat nespēj piecelties kājās. Viss organisma dabiskais stāvoklis ir izjaukts.

Laboratorijās pārveidotu dzīvnieku patentēšana ir ētiski nepieņemama, turklāt cilvēkiem tā dod neierobežotas iespējas ekspluatēt citas dzīvas būtnes. Dzīvnieki tiek speciāli radīti, lai ar tiem eksperimentētu, jo uz cilvēka veidotajiem radījumiem vairs neattiecas likumi, kas ierobežo dzīvnieku izmantošanu eksperimentos.

Tā kā antibiotikas kļūst aizvien neefektīvākas, un to paātrina pret antibiotikām imūnu augu nokļūšana barības ķēdēs, būs jāmeklē jaunas zāles. Tiks eksperimentēts ar miljardiem dzīvnieku, pakļaujot tos ciešanām.

Bezgalvains embrijs orgānu transplantācijai

Arvien vairāk cilvēka gēnu tiek ievietoti citos organismos, radot jaunas – daļēji humānas dzīvības formas. Tas rada arī jaunus jautājumus. Ja cilvēciskām būtnēm ir īpašs ētiskais statuss, vai cilvēka gēnu klātbūtne organismā maina tā ētisko statusu? Cik procentiem cilvēka gēnu jābūt organismā, lai to uzskatītu par cilvēcisku? Piemēram, cik daudz cilvēka gēnu jābūt piparā, lai kādu mocītu sirdsapziņas pārmetumi par tā apēšanu?

Daži zinātnieki uzskata, ka iespēja radīt bezgalvainus cilvēka embrijus, ko lietotu orgānu transplantācijai, ir noteikti jāizmanto. Ētiskas dabas problēmas tas neradot, jo nevienam netiekot nodarīts ļaunums.

ĢM pārtika rada specifiskas ētiskas problēmas dažādu pārliecību cilvēkiem. Veģetārieši, tostarp septītās dienas adventisti, hinduisti un budisti, nevēlas ēst augļus un dārzeņus, kuros ir dzīvnieku un cilvēku gēni. Jūdaisti un musulmaņi nedrīkst ēst atsevišķus produktus un nevēlas nezinot kopā ar savu sautējumu apēst arī cūku gēnus.

Daudzi cilvēki, kaut nepieder nevienai ticībai, tomēr nevēlas lietot ĢM pārtiku, jo arī viņiem ir nopietni ētiski iebildumi. Likumi atļauj pārtikai saturēt pat cilvēku gēnus, patērētājiem to nezinot. Kaut arī tiek izteikts viedoklis, ka gēniem īpašas piederības nav un ir vienalga, no kāda organisma tie ņemti, katra cilvēka ētiskie uzskati ir tik intīma lieta, ka neviens nevar citu vietā izlemt, kas ir un kas nav pieņemami.

Bet Dievs radīja pasauli

Pasaule ir Dieva radīta, un cilvēkam nav tiesību radīt jaunas dzīvības formas. Tāpat viņam nav tiesību patentēt dzīvus organismus un to ģenētisko materiālu.

Ierobežotajam cilvēku prātam būtu jāuzmanās iejaukties šajā plānā ar savu nepārdomāto darbību. Tik riskantu pasākumu nevajadzētu sākt, pirms godīgi ir novērtētas cilvēka spēju un izpratnes robežas un dabas vai Dieva radības sarežģītība un varenība. Pieņemt, ka ĢM process un produkti ir līdzvērtīgi seksuālajai reprodukcijai, nozīmē nenovērtēt šī dievišķā plāna esību un svarīgumu. Dziļa necieņa un augstprātība ir trivializēt atšķirību starp piespiedu gēnu pārvietošanu pāri dabiskajām barjerām un normālu vairošanos, kas notiek Dieva nospraustajās robežās.

Princis Čārlzs savā slavenajā rakstā par gēnu inženierijas trūkumiem saka: «Esmu pārliecināts, ka šādas ģenētiskās modifikācijas ieved cilvēci valstībā, kas pieder Dievam un tikai Dievam. Vai mums ir tiesības eksperimentēt ar dzīvības pamatblokiem un komercializēt tos, izņemot noteiktus gadījumus, kad tam ir ļoti labvēlīgs medicīnisks efekts? Mēs dzīvojam tiesību laikmetā. Man šķiet, ka šis ir laiks, kad arī mūsu Radītājam ir tiesības.»