Es sheit palikshu. Ne tagad, jo peec 11 dienaam beidzas viiza, maajaas gaida maaciibas un vecaaki nepriecaatos. Bet citreiz, kad es iemaaciishos runaat un saprast pusliidz cieshami, es sheit dziivioshu. No visaam vietaam, kur es esmu bijusi, man sheit tiik visvisvislabaak. Ljoti ljoti ljoti patiik, gan krutajaas vietaas, gan pavisam parasto cilveeku rajonos, gan laukos. Sheit ir jauki. Ljoti jauki. Taa, ka es Zinu, ka es pavadiishu visu savu briivo laiku maacoties valodu(uzreiz peec med.maaciibu sakaartoshanas) un kraajot naudu, lai vareetu atraak braukt atpakalj.
Un ja es buushu shausmiigi centiiga(kas nenotiek biezji diemzjeel), varbuut es vareeshu sheit pavadiit kaadu no peedeejiem maaciibu gadiem. Cerams.
Es miilu sho vietu.

wou. viņš atnāca mājās pirms divdesmit minūtēm un pēdējās divdesmit minūtes pavada skaļi lamājoties, sakot, ka visus ienīst, aprakstot, kuru personu tieši viņš ienīst, un izdodot neartikulētas skaņas, ko var iztulkot vienīgi kā rage. un ja no tā visa necenzētā teksta var pareizi saprast, tad tam, ka sarkanmatainā meitene, ko viņš ik pa laikam atved mājās, šoreiz neatnāca, arī ir ar to visu kāds neliels sakars. no viņa staro naids.
dzīve ir skaista, kā jau katrudien.

we will sail on the high tide.

Jā, 50 grami elīzai, jo ir taču sestdiena nevis svētdiena un sesija ir galā- viņai pienākas.
Jau vairākas dienas ir galā. Vismaz man. Citiem vai nu ir vai vēl nav, ja nav bijuši čakli gana.
Dream on, dream until your dreams come true. Sajūta, ka atkal lēni ieslīgstu komā. Tādā lēnā komā. Kad atceros tikai bioloģiju, brāli, kurš pārāk bieži dzer, un tējasdzeršanas pie roberta. Roberts ir tik īsts, ka viņu nevar nosapņot, gluži kā bioloģijas teoriju.
Un mūzika ir tik nenovēršami neaizstājama, manai galvai to vajag, lai atcerētos vārdus.
Un es izlasīju, ka es drīkstēšu iet pie moritas ciemos kaut kad un kļuvu vēl priecīgāka.
Un es jau 22 stundas nespēju aptvert, ka ir tikai sestdiena.
Un savādā kārtā nekā nepietrūkst un tā ir mazliet baisa, neērta sajūta. Pārāk dzeltena un saulaina. Pārāk vienādas un puslīdz dabiska izmēra acu zīlītes.
Pārāk... labi.

Reizēm ir tāda sajūta, ka kāds slepeni piebaro mani ar antiD zālēm, mātes ikdienišķie zvani ar 'vai tu šodien neaizmirsi paēst?' padara tikai aizdomīgāku. Reizēm vienkārši šķiet, ka organisms sajauca proporcijas, kādās tās vielas jāražo. Or maybe it's in the water, baby...

Es beidzu iepriekšējo un sāku jauno gadu ar lēcienu upē. Kā gan citādi.

Un pēkšņu secinājumu, ka minējums, ka es izdarīšu kaut ko stulbu un traku gandrīz jebkurā situācijā ne pārāk garā laika posmā izrādīsies patiess. Pie tāda es tiku saskaitot cik reizes no visām reizēm, kad es vispār jebko daru, es izdaru ko stulbu un traku. Gandrīz visas. Manu dzīvību un relatīvo veselību drošivien glābj tikai tas, ka es esmu slinka un reti vispār kaut ko daru.

Un reizēm man gribas kādam no gandrīz-kosmiskajiem spēkiem manā dzīvē pateikt 'in your face!', jo es sagrauju visas ekspektācijas un galu galā tomēr izrādos labs cilvēks. Tas drošivien tāpēc, ka visa mana dzīve kopš es sevi atceros ir balstīta tikai uz kaut kādu kāda ekspektāciju graušanu dažādos un arvien jaunos veidos. Nav jau tā, ka man pietrūkst šādas motivācijas. Some of them want to use you, some of them want to get used by you.

Es tapu nogurdināta ar runāšanu. Jā, es atradu kādu, kas runā vēl vairāk, jautrāk un bezjēdzīgāk kā es. Un ar vairāk roku kustībām. Kas principā būtu the highlight of my week, ja tas nenotiktu brīdī, kad es lasu 500 lapaspuses biezu grāmatu. Tā tapa par mēģināšanu lasīt. Kas arī principā nebija slikti, ņemot vērā vispārējo zombiskuma un dzidruma līmeni.

Un mans Persijs tagad darbojas lieliski. Un ir violets, tāpēc arī tāds vārds.

Ja es tad vēl būšu dzīva, es lieldienās būšu ķīnā. Jā. Kā jau kāds man teica- 'Tu nevari bēgt pārāk tālu, pasaules mala nebūtu gana tālu.' Tā viņa teica. Un es palieku gadu un vairāk pēc tam vēl joprojām domājot- no kā man vajadzētu bēgt?

man patīk ziemassvētki. jā.
tīk bezgala. vēl labāk kā manas dāvanas, man tīk tās, ko es uzdāvinu. kad vecākiem ir prieks un visādiem citiem radiniekiem un cilvēkiem arī. man patīk dāvināt lietas. un patīk, kad cilvēki priecājas.
un es šodien kļuvu par krustmāti.

es. pēc nedēļas. būšu krustmāte.

damn, kā es esmu piedzērusies. es neatceros reizi, kad būtu bijis vēl vairāk alkohola manā sistēmā. ir labi, viss ir labi. atslēgšanās un orģijas rit pilnā sparā. cilvēki ar ko es gribēju iesaistīties orģijās vislabprātāk, protams, neieradās, bet dzērums ir tik pilnīgs, ka tāpat ir labi. un mana kreisā roka smaržo pēc cigaretēm, es vienmēr lietoju kreiso roku tajās ļoti retajās reizēs, kad smēķēju.
un man ir matē, ar ko uzturēt dzēruma sajūtu arī kad tā pāries.
un reinim nebija taisnība, kad viņš sapnī teica, ka medicīna ir bezjēdzīga.
un vispār es vienlaicīgi saprotu un nesaprotu dzēruma jēgu.

Tā ir mana sajūta šodien un jau ilgu laiku, es viņai atradu piederīgu dziesmu. Kaut kā vēlu, man laikam pienācās šo te dziesmu gadus atpakaļ atklāt, un varbūt es pat viņu kādreiz manā aizvēsturē dzirdēju, bet tad tā nebija mana dziesmiņa. Un liekas, ka nedzirdēju. Tagad es viņu klausos un jūtos kā mājās pat ne-mājās.
Es arī gribu ziemassvētku balli, kur var iet kleitā. Universitāte tieši šogad tādu vairs nerīko. Lai gan šobrīd man daudzkārt tuvāka šķiet dažāda čigānmūzika nekā valši.



''As I get up to go home, I leave a very substantial tip for the waitress. She smiles a bright smile and I think I remember killing her cousin a month ago. I smile back.''

Rakstīšana rada atkarību, gluži kā jebkas cits.

mēris ir jauka slimība. pieņemot, ka brālim taisnība un man tas ir. trešā diena, ko es vienkārši guļu. šodien iepriekš es nomodā kopumā biju apmēram divas stundas vai mazāk. samērā maz pat priekš manis. un temperatūra no rīta bija iespaidīgi 36,1 grādi. mēris.

it's so deadly, my dear,
the power of having you near
until the day
until the world falls away

and therein lies the dillema. man gribētos viņu satikt vēl, cilvēku, kuram es patīku citādāk, viņa klātesamība mani iepriecina bezgala. bet es neesmu svarīgs cilvēks viņa cilvēku sarakstā un es jau šonedēļ esmu patērējusi savu viņa laika kvotu. man liekas, man mazliet pietrūkst tā laika, kad es biju drusku svarīgāka viņa sarakstā kā tagad. bet šis ir viens gadījums, par ko es nejūtu nekādu īpašu melanholiju, jo man liekas, viņš tagad ir ievērojami laimīgāks, nekā tad, kad viņam bija tik daudz laika, ka pietika man un vēl pāri palika. un man liekas, vienmēr ir licies, ka viņš ir pelnījis būt laimīgs. turklāt pārāk bieža klātesamība varētu iznīcināt to jauko sajūtu, kas ir, kad es zogu mazliet viņa laika.

un es kļūdījos, filma Ir sliktāka par to mēreni smadzenes atmirinošo lubeni, pēc kā viņa ir veidota. un es aizvien vairāk jūtu iedvesmu rakstīt savu literāro eksperimentu vēl asiņaināku, kā bija plānots sākumā. nekad nebūtu tam ticējusi, bet mūsdienu populārajā literatūrā pietrūkst asiņu un vardarbības. viss tiek rakstīts ar stingri ievērotu pg13, lai varētu pārdot lielā daudzumā tai auditorijai, kuru smadzenes atmirināt ir vieglāk, kas visbiežāk nepamana teksta leimumu, ja vien ir pietiekami daudz liktenīgās mīlestības, teenage angst un nenopietnu sarežģījumu, ko pārvarēt ar mīlestības ūberspēku (+/- traģiskas varoņu slepenās pagātnes).
maniem vecākiem tas ir izdevies- es patiešām nepanesu lubenes. (es esmu no tiem eksperimentiem, kam vecāki bērnībā neļāva/neieteica lasīt lubenes, jo tas sabojāšot manu literatūras uztveri un smadzenes vispār.) būs jāpasaka viņiem paldies, jo iztēlojoties, ka gadu 12 vecumā es būtu ko tādu lasījusi un man tas Patiktu (jo kurai meitenei 12 gadu vecumā kas tāds nepatīk), es šausmās nodrebu. no otras puses, varbūt es būtu pret pasauli mazliet romantiskāk noskaņota. bet ar atmirušu labu daļu smadzeņu. viela pārdomām.

Pirmā tipa bipolārie traucējumi. Man jau vajadzēja nojaust, ka kaut kas, bet bipolārie traucējumi? Sheesh. Bet, nu, labāk kā šizoferēnija, kas ir otrs variants šādā situācijā, man tīk pavisam noteikti. Life is the epitome of weird.

Mans suns nomira.

Es aizgulējos. Aizgulējos un nokavēju pirmo palīdzību un ķīniešu valodu abas. Es ienīstu pulksteņus šodien. Sabojāja man pusi dienas. Labi, ka vismaz uz D-mali varu aizbraukt tagad vakarā.

Un dārznieks piedāvāja interesantu dzīvokļvariantu. Kam es ļoti piekristu, ja cena būs normāla. Īpaši ja es dabuju stūra istabu. Īpaši, ja mums izdodas iemācīt Dainu būt nepieklājīgi tiešai.

Un nav nemz tik slikti, vakar ar brāli atkal noskatījos Schindlers list, pa dienu es paklausījos Claustrumu un viss ir manā dzīvē labi.

Yes. Es tikko sāku rakstīt, ka vakariņas ar brāļa ģimeni ir dīvainas, jo vēl pie tā, ka viņi savā starpā satiek kā degoša māja, tur biju vēl arī es papildus neērtībai.
Un jaukais ir, ka es neveikli atstāju savu datoru ar aptuveni šādu tekstu mētājamies brāļa istabā, un viņa vīrieškārtas vecāks to laikam izlasīja. Cool. Es esmu neveikla. Labi vismaz, ka šo vecāku es redzu reizi pāris mēnešos vai retāk, ja paveicas. Awkwaaard...

Un mēs ar dārznieku meklēt dzīvokli sākām. Ja zinat dzīvokli ar 2-3 istabām cenā līdz 200 ls/mēnesī vai 3-4 istabām līdz 300 ls/mēnesī, lūdzu sakiet man, kur meklēt. Vēlamās vietas ir centrs, teika un dzirciema apkārtne(jo tuvāk RSU, jo labāk).

Love is my kind of season.

Māsa rakstīja par piezemētību un kā tas nav interesanti. Un jā, varbūt es gribu izaugt liela un pelnīt daudz naudas, bet tāpēc, lai es varētu pirkt krāsainas muļķības un jautrību saviem astoņiem bērniem. Un varbūt es kādreiz būšu liela un gudra, bet visi mani nākotnes plāni vienmēr sākas ar 'kad es izaugšu liela...'. Esmu bērns un par to priecājos. Man kādreiz vajadzēs cilvēku, kas ir par mani nopietnāks un tomēr spēj ar mani sadzīvot. Bet tas būs pēc ilga laika, kad es iemācīšos dzīvot.
Un bērnu vārdu sarakstā Vilhelmīni pagaidām ir nomainījis Dzelde, ko es atradu kalendārā. Viņai krusttēvs būs Roberts. Un es nolēmu vienu no liekajiem Jāņiem nomainīt ar Aivars, kā mans tētis. Kopā sanāk Sofija, Melānija, Lūcija, Dzelde, Jānis, Ernests, Kārlis, Aivars.
Un pretrunā ar māsu nomācošajiem ļaudīm es varu jebkurā brīdi teikt, ka man ir priecīgi bez dežūrsmaida, man ir īstais. Un jauns atstarotājs arī.

Es šodien peldējos Dzeldas upē. Un kāds man teica, ka es viņam patīku, bet citādāk. Un es tik ļoti priecājos, tas bija tāds iekšējais *sigh*. Man viņš arī patīk, bet citādāk. Mēs labi saderam kopā.
Draudzība ir tik dīvaina, daudz daudz sarežģītāka un interesantāka kā romantika.
Romantikai gan arī nav ne vainas, bet ne tur.

My life has just began. Man liekas, mana māte kaut kad tagad, iespējams gadu vecāka, kā es, apprecējās. Un es tikai tikko sapratu, ka man vēl ir Laiks, daudz daudz Laika.

Mana ceturtdienas ekstencija.
Sistemātiski sakārtotā haosa perfekcija.
Dzīve ir skaista.

I'm all clad in purple.

Gar acīm dejo caurspīdīgas sēnītes un mans rīts ir sācies. Jaapēd blīvīte, jāiedzer kaut kas un jabrauc mācīties.

Redzēju sapnī, kā morita dabuj bezgallielu kalnu riekstu un šokolādes kaut kādos svētkos. Laikam dzdienas dāvana jāatdod viņai.

Man liekas, tas mazliet tomēr kaut ko liecina, ja jautrākā darbība pēdējo divu mēnešu laikā man bija bedres rakšana. Otro vietu dala metināšana un pretšoka bikses.

Es braucu uz laukiem opie dubļiem un kauliem un vēja. Mācīšos nebūt balta lapa. Un starp cilvēkiem uzturēties.

Un man pirms divām dienām kā akmens pa galvu iesita apziņa, ka es tos divus cilvēkus mīlu. Tā pa īstam pavisam ļoti. Gribējās pateikt, bet varbūt pārprastu.

Pamodos ar galvassāpēm un tā arī visu dienu netiku vaļā.

Nozagu brāļa kaklasiti, kamēr viņš ir prom ārzemēs. Un smaržas.

Nokavēju anatomijas nodarbībai pusi. Tāpat neko nesaprotu no pēdējās vielas, tā ka nekāds lielais zaudējums.

Saliju un man palika slapjas kājas. Auksti.

Satiku sen (dievvienatnē)neredzētu kādu un dabuju no viņa kafiju(nesskaitīti daudzu nakšu atmiņas no tā dzīvokļa, kad mums abiem nenāca miegs un viņš man deva savu iknakts kafiju un par sazin ko tehnisku un netehnisku stāstīja), maizītes, fantastisku mūziku un vēl fantastiskākas datorspēles demonstrējumu. Sajutos kā mājās pie viņa, tā labi. Viss plūst un mainās, bet šis tas nekad nemainās. Un viņš teica, ka es labi izskatos tā kā šodien, bet ne pēc sevis. Viņš vēl Nekad nav teicis, ka es izskatos pēc sevis. Bet tas nekas.

Nonācu pie secinājuma, ka nekur šovakar neaizbraukšu, jo galva sāp un miegs nāks līdz vakaram bezgalīgi plus vēl rīt agaris skolas rīts un grāmatu nav līdzi. Sajutos ļauna un pievīlīga, jo iepriekš teicu, ka drošivien būšu.

Satiku pusnomāktu māsu, ko sen kā gribēju satikt. Sajutos mazliet kā morāls atbalsts. Un jautri bija. Nolēmu atkal vēstules rakstīt. Un vēl kādu sen neredzētu tur satiku, šķita, ka viņai bija prieks mani redzēt.

Pavadīju pirmo palīdzību uzjautrinoties kopā ar dīvainajiem jauniešiem, elpinot un veicot sirds masāžu lellēm un runājoties par teātri un baletu ar manas uzmanības objektu. Apbrīnojami, cik daudz man ir ko teikt par to visu, neskatoties uz nesalīdzināmi mazākajām zināšanām.

Ātrāk prom palida mūs un es ilgāk kā pus stundu pavadīju zem iepriekšminētā jaunieša lietussarga un runājos ar viņu un jutos ne tik ļoti nesociāla kā parasti. Nodomāju, ka iepazīstināšu viņu ar meiteni ar strīpainu šalli un meiteni, kam garšo liānogas kādreiz šogad.

Ķīniešvaloda nenotika un nācās tāpat vien braukt atkal mājās, toties ātrāk kā parasti.

Kājas sala visu dienu, jo slapjas bija.

Dabuju komiksu no kāda un izlasīju viņa jaunāko garadarbu, kā vienmēr labāku kā jebko manu. Atcerējos, ka manuprāt vispieņemamāko savu dzejasdarbu esmu radījusi viņa iespaidā, kad ziemā sēdējām uz soliņa upē. Priecīgi palika.

Manā dzīvē, par spīti visiem maniem pūliņiem, ir tik nolādēti ļoti daudz īpaši svarīgu cilvēku. Un ir laiks iet gulēt.

Man tik ļoti nav laika.

Es mazliet mierināju savu dīvaino draugu, kurš visnotaļ neiespējami kādu mīl. Vēl kāds gads un es vairs pat atblāzmas no tās sajūtas neatcerēšos. Mazliet žēl, bet tā ir labāk, vai ne?

Es gribu satikt māsu, kura ir tāda pati kā es, bet nesanāk, man nav laika. Man nebija laika arī uz savu ķīniešvalodu aiziet, un tas jau bija skumji. Man gribas būt kādudien skolā. Bet tagad tur neviena cita nebūs, jo viņiem visiem ir brīvlaiks.

Viņa, kas ir klāt, ir tāda jauka un draudzīga un flirtētīga, bet es jūtos visnotaļ aseksuāli šobrīd. Mazliet nejauki no manas puses, bet es vispār esmu nejauka reizēm.

Pirms pāris dienām toties es sarunas laikā lūkojos uz mana uzmanības objekta kaklu un domāju, ka būtu nejaukti iekost viņam mācībiestādes vidū. Tas bija uzmanību novērsoši.