27 Novembris 2008 @ 18:37
tomorrow never.  

mēris ir jauka slimība. pieņemot, ka brālim taisnība un man tas ir. trešā diena, ko es vienkārši guļu. šodien iepriekš es nomodā kopumā biju apmēram divas stundas vai mazāk. samērā maz pat priekš manis. un temperatūra no rīta bija iespaidīgi 36,1 grādi. mēris.

it's so deadly, my dear,
the power of having you near
until the day
until the world falls away

and therein lies the dillema. man gribētos viņu satikt vēl, cilvēku, kuram es patīku citādāk, viņa klātesamība mani iepriecina bezgala. bet es neesmu svarīgs cilvēks viņa cilvēku sarakstā un es jau šonedēļ esmu patērējusi savu viņa laika kvotu. man liekas, man mazliet pietrūkst tā laika, kad es biju drusku svarīgāka viņa sarakstā kā tagad. bet šis ir viens gadījums, par ko es nejūtu nekādu īpašu melanholiju, jo man liekas, viņš tagad ir ievērojami laimīgāks, nekā tad, kad viņam bija tik daudz laika, ka pietika man un vēl pāri palika. un man liekas, vienmēr ir licies, ka viņš ir pelnījis būt laimīgs. turklāt pārāk bieža klātesamība varētu iznīcināt to jauko sajūtu, kas ir, kad es zogu mazliet viņa laika.

un es kļūdījos, filma Ir sliktāka par to mēreni smadzenes atmirinošo lubeni, pēc kā viņa ir veidota. un es aizvien vairāk jūtu iedvesmu rakstīt savu literāro eksperimentu vēl asiņaināku, kā bija plānots sākumā. nekad nebūtu tam ticējusi, bet mūsdienu populārajā literatūrā pietrūkst asiņu un vardarbības. viss tiek rakstīts ar stingri ievērotu pg13, lai varētu pārdot lielā daudzumā tai auditorijai, kuru smadzenes atmirināt ir vieglāk, kas visbiežāk nepamana teksta leimumu, ja vien ir pietiekami daudz liktenīgās mīlestības, teenage angst un nenopietnu sarežģījumu, ko pārvarēt ar mīlestības ūberspēku (+/- traģiskas varoņu slepenās pagātnes).
maniem vecākiem tas ir izdevies- es patiešām nepanesu lubenes. (es esmu no tiem eksperimentiem, kam vecāki bērnībā neļāva/neieteica lasīt lubenes, jo tas sabojāšot manu literatūras uztveri un smadzenes vispār.) būs jāpasaka viņiem paldies, jo iztēlojoties, ka gadu 12 vecumā es būtu ko tādu lasījusi un man tas Patiktu (jo kurai meitenei 12 gadu vecumā kas tāds nepatīk), es šausmās nodrebu. no otras puses, varbūt es būtu pret pasauli mazliet romantiskāk noskaņota. bet ar atmirušu labu daļu smadzeņu. viela pārdomām.

 
 
Mūzika: sheryl crow- tomorrow never dies
 
 
( Post a new comment )
Silverflame[info]simri on 27. Novembris 2008 - 19:51
Es dažas izlasīju, kad man bija 12. Man tas šķita uzjautrinoši leimi. Vispār es nezinu tādus jauniešus, kas būtu sajūsmā. Visiem lielākoties riebjas.

Aā, jā, uzraksti kaut ko tādu kā Voltēram, kaut ko uzjautrinoši asiņainu. Es zinu, ka Tu māki.
(Atbildēt) (Link)