Jā, 50 grami elīzai, jo ir taču sestdiena nevis svētdiena un sesija ir galā- viņai pienākas.
Jau vairākas dienas ir galā. Vismaz man. Citiem vai nu ir vai vēl nav, ja nav bijuši čakli gana.
Dream on, dream until your dreams come true. Sajūta, ka atkal lēni ieslīgstu komā. Tādā lēnā komā. Kad atceros tikai bioloģiju, brāli, kurš pārāk bieži dzer, un tējasdzeršanas pie roberta. Roberts ir tik īsts, ka viņu nevar nosapņot, gluži kā bioloģijas teoriju.
Un mūzika ir tik nenovēršami neaizstājama, manai galvai to vajag, lai atcerētos vārdus.
Un es izlasīju, ka es drīkstēšu iet pie moritas ciemos kaut kad un kļuvu vēl priecīgāka.
Un es jau 22 stundas nespēju aptvert, ka ir tikai sestdiena.
Un savādā kārtā nekā nepietrūkst un tā ir mazliet baisa, neērta sajūta. Pārāk dzeltena un saulaina. Pārāk vienādas un puslīdz dabiska izmēra acu zīlītes.
Pārāk... labi.

Reizēm ir tāda sajūta, ka kāds slepeni piebaro mani ar antiD zālēm, mātes ikdienišķie zvani ar 'vai tu šodien neaizmirsi paēst?' padara tikai aizdomīgāku. Reizēm vienkārši šķiet, ka organisms sajauca proporcijas, kādās tās vielas jāražo. Or maybe it's in the water, baby...