man ir labi tagad, viss ir skaisti un iemīlējusies esmu, un ir rudens un smaržīgs gaiss, ir brālis, kam taisīt ēst un gaidīt mājās vai kas gaida mājās, un patīk tas, ko mācos utml.

bet.

nekur nav tik labi kā Mājās.

Vakar es jutos nejauki, tā nesociabli un mazliet tizli, kad atrados vienuviet ar cilvēkiem(kas man pat patīk). Šķit ka viņiem pat nelikās, ka ir slikti, bet es pati tā jutos.

Bet šodien, šodien es satiku viņu(L) un jutos mājīgi. Un jauki. Mājīgi. Šodien bija jauka diena. Un kauliņu spēle. Un tēja.

Tā lūk.
Bioloģijas kolokvijs un anatomijā mutiska atbildēšana par rokas saitēm un savienojumiem.
Yay me!
Vismaz pēc tam es atkal vedu pie sevis mājās(pie brāļa patiesībā) svešus cilvēkus.

Linda atkal ir dievs, viņa manim palīdzēja uztaisīt smuku multeņusarakstu.
un ieteica visādas jaukas multenes.
un atsūtīja loveless mangai pārējās daļas.
un vispār.

man tagad ir daudz loveless mangas un es jau kaut kā ielauzījos plotā(nācās tikai 2 reiz animi noskatīties un 3 reiz pirmos 5 vol. izskatīt/izlasīt). pirms tam es tikai sapratu, ka man patīk, tagad arī saprotu, kas tur notiek.
unjūsvisiesatļauni, man tagad gribas mācēt zīmēt.

stupid brain. med students shouldn't have enough time to want something...

I still love you with your arms around my neck, or i did last time i checked.
Es neatceros Nevienu reizi Nekad, kad man tik ļoti būtu gribējies nelaist vaļā un turpināt skaut. Nekad. I had a good day yesterday. And today again. Dzīve ir aplam skaista. Un msp ir jauks draugs. Tāds, ko nelaist vaļā. Es domāju, vai viņš apvainotos, ja es pateiktu, ka nav iespējams nevienu mīlēt, kamēr viņš nemīl pats sevi? Viņam vajadzētu mīlēt sevi, man reizēm viņa žēl.
Ir rudens, Tu esi mans draugs un es Tevi mazliet mīlu.

Or just clumsy. A complete klutz, actually, today.
Aizgulējos no paša rīta. Tad aizķēros visur, atsitos pret visiem iespējamajiem stūriem un malām, būs zilumu daudz. Vēlāk. Mācībiestādes durvis atvērt nevarēu, šoreiz es pat nesajaucu vēršanas virzienu, es vienkārši esmu vārgule. Tad jaku uzvilkt nevarēju, sapinos tajā galīgi, bija jāpalūdz M manas mantas paturēt, kamēr tiku ārā un uzvilku normāli. Viņš uz mani skatījās dīvaināk kā tad kad es lēkāju(šorīt arī). Starp durvju incidentu un jakas incidentu bija mazāk kā pus minūte, laikam tāpēc. Es tad teicu, ka es esmu saprātīga, to tikai nevar redzēt. Šķita diemžēl, ka viņu nepārliecināju.
Un vispazemojošākais- man visu rītu bija nepārvarama vēlme čīkstēt, kad kaut kas notika nepareizi vai nevēlami(divi iepriekšminētie incidenti, garderobes numuriņu rindas maiņa, utt).
Way to go to leave a good impression, it kā ar manu hiperaktivitāti jau nepietiktu...

Es esmu dīvaina. Pietrūkst vēl tikai paklupt un nokrist ar seju pret zemi.

Domas par nāvi pirmdienā. Ķīmijas lekcijā.

Man bija ieskaitīts bioloģijā, tajā pirmajā! Es vakar saldējumu brālim un sev nopirku mājās ejot tāpēc. Zemeņu. Jo trešdiena, neskatoties uz to, ka visdarbīgākā diena, bija izdevusies. 7/8 anatomijā un iesk. bioloģijā. Mūsu grupai vispār esot vislabākais rezultāts no visām, tikai 50% bija neieskaitīts. Heh, Stradiņi...

Šodien fizika kā ar pieri pret sienu. Man bija izcili drausmīgi rezultāti abos matemātikas eksāmenos, B un 6, ja nemaldos, bet visu nodarbību rēķināt noteiktos integrāļus ar datorprogrammo turklāt pat man liekas garlaicīgi. Un bezjēdzīgi, jo tie, kas to nemācēja iepriekš, vēl joprojām nemāk, tagad tikai māk datorprogrammā uzdevumu ievadīt.

Matīss, izrādās, manā izlaidumā dziedāja. Ja atgādija, kaut ko atceros par jauniešiem zaļos tērpos, kas daudzas reizes atkārtoja vienu un to pašu pantiņu(vai piedziedājumu?).

Skaista ir dzīve. Jā gan. Tikai auksta mazliet, jo rudens. Biezākas drēbes jāvelk, bet man nepatīk, es gribu krāsainas un nebiezas.

Un skumjais notikums: es pazaudēju vienu no sevistaisītajiem violetajiem auskariem. Nāksies jaunu taisīt.

Ķīniešu valoda jāgaida līdz sešiem. Patiesībā, mājasdarbu izpildīt varētu...

Man liekas, es šovakar neiešu uz to studentparadīzes pasākumu, astoņos tikai mājās būšu un tad jau gulēt gribēsies. Vakar laikam tikos gulēt aizgāju. Pēc tam, kad mašīnfilmu noskatījos, kas pat bija patīkami vardarbīga, ne kaut kāds tāds jēls pg13 variants.

Ne tikai dzīve, matē arī ir jauks. Un manas jaunās krelles, tās, kas dāvana, ir lieliskas. Un man tiešām jānedzer kafija, tos divus rītus, kad iedzēru, nevarēju nosēdēt, nostāvēt un pat ne nolēkāt mierā. Tagad, kad es guļu normāli(no 20-23 līdz 6), man jau tā nav, kur enerģiju likt. Iepriekš-vārdā-minētais jaunietis šorīt uz mani ļoti dīvaini lūkojās, kad es pie fizikas kabineta lēkāju. Un viņš mani ir iepriekš redzējis skolā...

Es atcerējos, mēs ar Jāni vienurīt vienkārši ņēmēm un samainījāmies ar saldumiem, es viņam klusējot iedevu šokolādes sieriņu(baltās, ar ķiršiem) un viņš tāpat klusējot iedeva man vietā šokolādes konfekti(piena, ar graudiem).

Un kā šajā lieliski zaļajā zivju ceturtdienā iet Jums? (Btw, kāds zina, kāds šobrīd ir mēness?)

Mēs ar jauko krūšu meiteni, alisi un ati tikko bijām upē peldēt. Auksta ideja. Mēs drebam.
El jaukā otrā vārdadiena. Jauki. Un auksti.

Ir rīts, un man patīk rīts.
Vakar bija matē un Aneka un R&K atnāca beigās. Un mani maģiskie klasesbiedri(!), kurus es vēl joprojām mīlu; gan socīali veiksmīgos, gan Tomasu.
Un A teica, ka gribētu visvairāk līdzināties man un būt ar maniem dzīves uzskatiem un attieksmi. Un es sajutos tik glaimota, ka gluži vai prieks. Un samulsu, jo aizdomājos, kādi man vispār ir dzīves uzskati.
Un tad autobusā braucot mājās aiz garlaicības izdomāju zinātniskā darba mākslā/filozofijā/psiholoģijā/kultūras vēsturē/comparative religions tēmu un aptuvenās sastāvdaļas, vizuālo noformējumu, mākslas daļu, kas viss jāpēta literatūrā un apmēram arī saturu. Un tagad gribas to patiešām izdarīt, kaut vai tikai sev, jo tas ir Interesanti. Matē stimulē iztēli laikam.
Un šovakar man būs jauka bio lekcija un pēc tam vārdadien viesi.
Gžžž, jaukijaukijauki.

Mēs ar brāli sēdējām pirmdienas vakarā un ēdām cepumus ar pienu. Un bullshit sēriju par peta skatījāmies. Jo nebija ko darīt abiem. Tā jauki tomēr, vienatnē dzīvojot es drošivien būtu pc lietojusi vai vienkārši gulējusi.

Un šodien atkal biju es savu asins tilpumu samazināt. Arī jauki. Viņas ļoti ātri šodien no manis devās prom. Un skābekļa skaitlis arī labs bija, 132. Un es atkal meloju testā, jo es negribēju skaidrot, ka pirms mēneša trīs no ļoti stiprajām antibiotikām dzēru. Tas drošivien bija nejauki, bet es tik daudz bakterioloģisko un sazinkādu baktērij kapsulu un jogurtu kopš tā laika esmu konsumējusi, ka nekas slikts manām asinīm piemist nevar.

Un anatomijā es Atkal biju iemācījusies vairāk, kā vajadzēja(ko nevarētu teikt par bioloģiju). Lai arī neko jaunu kopš svētdienas tur mācījusies neesmu... Iemācīties lietas laicīgi izrādās ir patīkami. Un ķīmijā man ir pirmais ieskaitīts un pirmajā anatomijas pārbaudē man ir 6 no 8, kas laikam taču bija samērā labi(īpaši jo es biju ko citu todien iemācījusies; dienasgrāmata jāiegādājas).

Un man liekas, manai grupas vecākajai vajadzētu būt mierīgākai. Un mazāk ar citiem salīdzinaties. Un būt mierīgākai(bet nemiers laikam nāk kopā ar viņas aktivitāti). Bet šis gan ir mho. Un man nepatīk viņas smiekli(bet man nepatīk arī mani vairs). Un viņa trešdienā dzēra alu. Tas arī man nepatīk(alus ir jādzer otrdienās vai ceturtdienās). Es vispār pret viņu jūtos tāda neiecietīga, bet es viņai to neteikšu. Jo es esmu jauks bērns. Un pārāk optimistiski priecīga, lai jelko sliktu kādam tuvākajā laikā teiktu.

Un es nesaprotu, par ko žēlojas mani grupasbiedri 'izdzīvot stradiņus bla bla bla, naktis ir mācībām, gulēšanai ir brīvdienas bla bla bla'. Es katru vakaru eju gulēt +/-desmitos.
Izņemot brīvdienas.

Mmm, vīnogas no dārza.
Svētdiena un anatomijas atlass ir šī diena.

Man vakar bija dīvains sapnis.

Mājās ir labi- all is full of love.
Un mēs visi esam būvēti no maziem glītiem ķieģelīšiem. Vai mapītēm.

"sveiki. Tev ir lieliskas krūtis"

es viņai biežāk puķes dāvināšu.

jo viņa reizēm saka, ka es par maz rakstu.

brīnumzeme ir salabota!
un dzīve ir skaista, un saule spīd tieši man utml.
jo man ir labi. jo man ir daudz jāmācās un man to patīk darīt. jo medicīna ir Interesanta. jo es dzīvoju pie brāļa, jo es zinu, ko nozīmē integrēt un atvasināt, jo man ir jaunas acis, jo man bija šonedēļ vārdadiena, jo es uzdāvināju puķes jaukajai meitenei, jo viņa man šovakar rumu iedeva un agrāk tēju, jo ir rudens, jo man ir jaunas jaukas mantiņas, jo es izdomāju sistēmu savām pierakstu kladēm, jo es biju goijā un skatījos, kā brālis ar K un jēkabu domino spēlē, jo jēkabam un man vēl joprojām ir īpašais rokasspiediens, jo es šodien ēdu bumbieri, jo es aijiņai aiznesu puķes kā jau septembrī, jo man ir tāda aijiņa, kam arī tagad puķes atkal septembrī aiznest, jo dārzā ir vīnogas, jo mamma man iedeva pirmo gada pildspalvu un lekcijsarakstu uztaisīja, jo man patīk mana jaunā augstskola, jo tētis man tikko uzdāvināja manu pirmo īsto modinātājpulksteni, jo es presesbārā varu pirkt alu kā jau visi pilngadīgie, jo no viena matē es gulēt nevarēju aiziet ilgi ilgi, jo aneka var man aizdot bioloģijas grāmatu, jo madara iet skolā, jo mani istabas augi izdzīvoja nedēļu bez manis, jo viss šajā pasaulē ir atkal labi.
brīnumzeme ir salabota.

uzminiet, ko es satikšu rīt? kā var tik ļoti priecāties par kāda eksistenci un reizē ienīst to?
i'm probably just screwed up anyway, kas gan var noiet greizi, vai ne?
un tā vispār, lai cik nejaukas būtu atsevišķās detaļas, es kaut kā neprotu un nespēju sajust lielo slikto depresiju un nelaimību. nezinu, programmēšanas kļūda noteikti, bet man vienkārši ir labi. labilabilabi. un neko tur nevajag labot.

damn, kāpēc es toreiz pati nelasīju, ko es rakstu? tas būtu noderējis.

un vēl, izlasīju kaut ko, ko biju aizmirsusi- kad bija pirmā reize, kad man pēc seksa nebija miega traucējumu un problēmu aizmigt kādam blakus. nemaz ne tik sen. un manas pārdomas šajā sakarā.

un vēl atradu savus agrīnos dzejas mēģinājumus. nemaz ne tik slikti tagad šķiet.

un vēl, vairākās manās dienasgrāmatās periodiski ir viena cilvēka rakstīti komentāri par maniem ierakstiem, vai arī viņa zīmētas karikatūras par maniem ierakstiem. dīvaini mazliet, bet jauki.

un vēl, atklāju, ka man pašai patīk, kā es zīmēju.

es raudu. es pat neatceros, kad tas pēdējoreizi notika.
where the hell did it all go wrong?
savtīgi. raudāt. drošivien nomierina manu sirdsapziņu- apziņa, ka man nav vienalga, ka es vēl spēju raudāt.

we have worlds in between.
we have a single door in between.

and i wanna hold your hand.

es to gribēju jau nedēļas divas kā izdarīt. jā.

ir nejaukas.
bet ir jau labi, vismaz tagad es skaidri zinu, ka tā ir. kad pamodos piecos jaungada naktī ar dzeldas dzidrā skaidru galvu. un sajutos skumji, jo tā vienkārši ir un es neko nevaru padarīt. kaut kā liekas, ka tas padara mani vājāku.


uz perona, kad nevar atvadīties, jo negribas. esi klāt, jo patiešām you are being held dear. nenovērtējami dārgs, jā.
gaisā, lidojot. tā viņš dara.

And there i was, thinking people knew me and hence decided to abandon our aquintance.
And there i was, always thinking everything i think and feel is obvious.
And there i am- apparently wrong.

Nevermind.
Someone said something to someone.
And i felt misunderstood for the three-billionth time.

Pat nevarēt peldēt. Nelabi un galva reibst. Jo es esmu vāja.
Arī tagad. Vāja. Pirmoreizi man liekas, ka citi cilvēki varbūt ir iekšpusē citādāki.

Bet.
Es nevaru pat dejot, jo domas sāp.
Vārgule.