Tas nosalušais dzīvnieks man miegā nosiekaloja pieri. Un skaļi un ļoti aktīvi runāja par fotoaparātiem, arī miegā. Un es tik ļoti negribēju, lai viņš pamostas. Un bija kaut kā labi, kad es neaizgāju līdz upei, bet gan kāds mani savāca. Un tomēr, dienas mērķis neizpildīts.
Man teica, ka būs labi. Un ka es neizklausos pēc sevis. Visādi cilvēki man pedējā laikā tā saka, šis konkrētais rudmatainais teica tā, ka es ticēju, ka viņa tā domā. Un tomēr, te nav tā viena cilvēka, kam es varētu pastāstīt. Un jā, nolādēts, es taču zinu, ka tieši to cilvēku tas interesē vismazāk. Bet es esmu savtīga, es turpinu domāt.
Šorīt es lidoju. Pāris stundas. Dīvaini bija. Parasti es zaudēju sava saprāta un apziņas klātesamību ķermenī, šodien bija otrādāk. Lēna apziņa, bet ķermeni es vienkāši nejutu. Tas lidoja.

Gžž, ja es spētu saprast. Bet viena lieta, kas ir palikusi, kas rada kaut kādu tādu sajūtu ir kaitināšana. Varbūt tāpēc, ka dumojas, un tad ir bail. Varbūt tāpēc, ka tad dusmojas un ir īsts. Nevar zināt.
Un tik ļoti netīk tā darīt. Tas ir gandrīz vai reflekss, ne apzināta darbība, sākot ar brīdi, kad kaut kas no manām darbībām tiek uztverts kā kaitināšana. Tad man ir aiz kā slēpt un izzudināt visas citas iespējamās darbības.

Es esmu slima. Fiziski.

Vairākas stundas pēc tās magnētiskās rezonanses un angeogrammas klausījos dzeltens un domāju. Ka jauki, ka viņas spīd man. Ka jauki būtu arī, ja tās nolādētās zvaigznes nevis spīdētu, bet aizvāktu to, kas ir manā galvā. Jauki, pēc nedēļas es zināšu, kas tieši tur ir. Neviena no iespējām man netīk. Un tas sākās tikai ar nevienādām acu zīlītēm un konkrētām galvassāpēm.

Tadam. Ilgi spēle. Tas bija tā jauki, tā daudz roleplejiskak kā parasti (ja neskaita rudo, viņa spēlē tikai tā, prieks pilnīgi). Bet viņš parasti nē, viņš parasti sit visu, kas kustas, un pilsētās uzkavējas tikai lai no līķiem savāktās mantas pārdotu. Un pat otrs viņš šodien tā interesanti spēlēja.
Un. Kaut kas vēl, bet es nekad skaidri nezinu kas. Tā kā vakardienas puķes, ko viens man virsū bēra visulaik un otrs sašķaidīt gribēja tā, ka es kliedzot un smejoties bēgu pa parku. Novērtēt lietas reizēm arī vajag. Mazliet novērtēt bet tomēr.

Un paldies.

piedod.

Analītiskā ķīmija ir jauka. Šorīt tā tiešām aizrauj. Varbūt tāpēc, ka es dienas neatdalīju, kā teiktu superaudzinātāja Aijiņa.
Jā, miegs šonakt neatnāca. Vēl joprojām nav atnācis. Nelietis. Tā dīvaini. Ne tā, kā vajadzētu būt, drošivien.
Dievsvienzin, man tiešām liekas, ka šonakt atkal nebūs guļamā nakts. Un skolā es būšu līdz pat vakaram. Švū. Es esmu otrdienā. Bet man tīk, viss ir tā ātri un jauki, un vakarnakt bija mazliet sniega man, turklāt suns bija devies pastaigā, tā ka neviens mani netraucēja. Manā dārzā ir daudz sniega.

Ak, un dzeltens, jā, protams, ka dzeltens. Meitenēm tīk tādas dziesmas un tādi komplimenti (nav ne jausmas, kāds būtu pavisam precīzais vārds). Zvaigznēsskatīties. Lookhowtheyshineforyou. Tādas tīk. Meitenēm vispār patīk visādas dīvainas lietas.

God, nu, gžžž!
Jo es jau nesēdēju parkā un nolādēti negaidīju, lai šoreiz nesanāktu kā pgājušoreizi. Varat trīsreiz minēt, vai sanāca kaut mazliet citādāk. Jā, protams, ka nav neviena pienākums man kaut ko atgādināt, bet kā pie velna es varu zināt, kad kādam ir laiks un kad nav, ja man nepasaka.
Bžž!
Jes, es eju atpakaļ uz parku. Iesist kādam citam, jo gribas kādam iesist.

edit: 16.17.
Tas joks bija patiešām ļauns. Kādu brīdi es apsvēru, ar kuru no tuvākesošajiem priekšmetiem varētu viņu nogalināt pirms apsardze pagūtu iejaukties. Līdz man pateica, ka tas bija joks.

Ziniet ko. Man patīk, ka sanāk tā, kā es gribu. Īpaši, ja liekas, ka nesanāks, bet sanāk. Ha!

Uz aptieku jāaiziet.

Rudens.

Mums ar brāli vakar presesbārā nepārdeva vairāk alus, teica, ka mums pietiks.
...
Vēlāk par to bija prieks.

Mulsinoši. Ārā ir tā, kā mūžība un mirklis uzreiz. Ārā ir labi, ārā ir āra. Šovakar kāds varētu būt šeit, es labprāt staigātu. Ļoti labprāt. Es lēni mirstu, jo neviens ar mani nerunā un nestaigā apkārt naktīs. To man vajag, nevis ēst, elpot, gulēt vai pieskarties.
Degums, mandarīni un tumšs vakars. Un man ir ziema. Un āra padara to visu par ziemassvētkiem laukos.
Došos es apciemot maģisko personu, nav ne jausmas kādēļ, bet gribējās viņu satikt.
Man ir par daudz speciāli īpašo cilvēku. Un par maz Robertu.

Un es neticu pati sev.

Labs rīts.
Me duele tanto, que no creas mas en mis promesas... Un ko gan man pienāktos solīt? Neko, es esmu sniegs, kas snieg un nokūst, kad pašai labpatīkas. Neprasiet, lai es kaut ko solu.
Lai kā man negribētos, es vienmēr zinu, kā man būs labāk. Un ir arī.
Labs rīts.

nu damn. atkal. es gribēju iet, kad teicu, ka iešu.
yea, right, vainojiet mani. kamā gan nevar vainot mani?...
intersanti, viņš atceras, kā notika tā, ka viņš savu pirmo kūku nedabuja? un tās citas reizes. bet nu ja, ja tā izdaru es, tad es, protams, esmu ļauna un tā daru lai smietos.
nesavaldīgais garastāvoklis. ļoti izteikti šodien. lai piedod, bet man patiešām gribas lamāties par visiem apvainojumiem, kas uz mani tiek attiecināti šodien.
un tas otrs ģēnijs arī ir ģēnijs. 'leimākais aizbildinājums ever'. jo nav jau tā, ka es būtu Daudzas reizes teikusi, ka gribu spēlēt tālāk. un ne pavisam jau nav tā, ka es Gribētu spēlēt... un par to, kuram ir tiesības vispār izteikties par aizbildinajumu leimumu, vispār labāk neko neteikšu, būtu jācenzē.
un vēl visnotaļ riebīga piesiešanās ne par tēmu šodien pa dienu. jo viss, ko stastu es ir:
1) meli turklāt neinteresanti;
2) lai kaut kā personīgi aizvainotu viņu ar to, ka es arī mazliet dzīvoju.

plus man tagad atkal ir zilums pa visu augšstilbu no somas.

bet no otras puses, man vēl joprojām spīd saule, man ir jauki, jo es pati esmu saulīte. bet nekas, gan jau ģēnijs nr2 pagūs vel daudz ko pateikt sodien, mēs galu galā sen neesam runājuši.

Šorīt biju baznīcā.
Labi.

Man liekas. Visā šajā laikā, pēdējos septiņos gados, es uz tējasnamiņu un visām citām tējasvietām esmu bijusi tā kā uz satikšanos tikai vienreiz. Arī krietni sen, ar viņu, protams. Un tad vienreiz ļoti ļoti nesen arī ar viņu, bet tas bija nejauši, tā nebija domāts, tā gadījās, neveikli dzērām, tā teikt. Bet samērā dīvaini, jo vidēji es turp eju gandrīz reizi nedēļā.

Man nepatīk mainīties. Un nesanāk arī īpaši labi. It kā jau būtu patīkami, bet tad diemžēl jāsamierinās ar skatu uz pārējo izmaiņām. Eh, paši vainīgi. Man patīk būt sev.

In the end what you do is the sum of what you did.

Jauka diena, jā, nudien. Murr.

Šodien ir tāda laba sajūta, visnotaļ ļoti. Pirmdienās gan man vienmēr ir laba sajūta, bet ir arī šodien. Tāda īpaši laba. Arī universitātē bija tā jauki, tikai neizdevās neaizmigt organikā. Bet nu, es šonakt divas stundas gulēju, tā ka ir visai pieņemami.
Dieviete mani vairs neizaicina, tas ir labi, tad mans prāts nav tik trobled.
Un mani zābaki patīk ne tikai man, tas jau ir progress.
Vušš!
Mīlīgi.
Ar dievieti uz episki maģisko vietu jāaiziet. Jā, patiešām, es, būdama aktīva larpu dalībniece, mazliet mazāk aktīva rpg spēlētāja un gandrīz aktīva forumiete, nekad tur neesmu bijusi.

morālais balsts- siļķe kažokā.

un mistiskais dievietes fotogrāfs ar mani tikko runāja. kāpēc jaukais un pūkainais cilvēks ar mani tāpat vien nerunā?

Tas Bija Labi! Tagad slinkums. varbūt vakarā uz ikšķili, tad jau redzēs, bet atstāstīšu un aprakstīšu vēlāk, kad nebūs tik slinkums.

edit:Tikko iedomājos. Man pēc turienes vairs neko negribas. Brīvība, tā teikt. Varbūt vienīgi, nu ja. Kaut ko, kas man iepatikās tikko.

Braucu. Svētība, elfu barbars.
Viņš varētu būt atpakaļ pēc tam, lai man būtu silti un labi. Un esmu muļķe es.