palīdzēju reinim un matīsam. like, izdarīju lielāko darba daļu mazākajā laika daļā. turklāt kvalitatīvi laikam, pēc viņu vērtējuma. un es patiešām palīdzēju, man nekas netika taisīts, jo mn jau viss ir. jūtos palīdzīga. un reinis bija nejauks, lai gan man šķiet, ka dēļ nervozitātes, nevis personīgām antipātijām. lai gan es jau nezinu.

Visnotaļ jauki. Laiks pārtraukt šodienu-vakardienu un nokļūt šodienā-rītdienā. Iešu atdalīt dienas, kā saka aijiņa.
Mājās ir labi.
Un ne tikai. Vispār ir labi. Apbrīnojami, bet viss ir vienkārši lieliski labi, ar lielo B.
'Debesīs violets rudens.' Samērā patīkams teikums, jo ja padomā, savādais vārds ir rudens nevis violets. Vai arī neviens no tiem, protams. Un rudens ir violets, jo oranžajām lapām ir pretkrāsas- violetas ēnas. Rudens ēnas ir violetas, reizēs, kad rudenim ir ēnas.

Nekad neaicināt vienuviet cilvēkus, kas domā, ka konkurē uz mani. Nav visai jauki tad. Īpaši gan cilvēkam, kurš domāja, ka viņam bija iespēja šajā situācijā. Jo viņš mani nepazīst tik labi, viņš nezina, ka nebija.

Un.... man drīz būs atkal jauna problēma. Bet ļoti interesants cilvēks, kamēr viņš nemēģina kļūt par problēmu.

Mēs bijām divas blondas veikalā un kāds random cilvēks ap 40 izteica piedāvājumus. Tā apnicis. Nošaut viņus visus.

Pie viņa tik labi var sildīties.
Un. Viņam var zvanīt, kad ir slikti.
Viņš ir mans glābiņš.

Esmu mājās, es nomazgāšu viņu no manis un būšu atkal balta, tīra, jauka un pūkaina.
---
Ūdens tek pār muguru no matiem. Tāds auksts. Patīkami.
Mājās vienmēr ir siltāk.

Es esmu ziema un vētra.
Klusē! Pavisam! Pavisam!
Drīz būs novembris. Un man vajag jaunu kladi.
Ārā ir rudens.
Tu aizmirsti. Noteikumus. Patiešām, atceries. Vienlīdzīgi visnotaļ, visiem vienādi. No visām pusēm.
Ārā ir rudens. Uz jumtiem ir rudens.
Vairāk vai mazāk. Kļūdas, visas neskaitāmās kļūdas, kas kļūst redzamas tikai pēc ilga laika.
Ļoti ilga. Ziema.

Es biju ārā, rudenī. Tāds labs vējš. Tāds, ka būt gribas kādam citam kaut kur citur un citā laikā. Vai arī sev senā senatnē. Un viss smaržo, smaržo pēc visa, ko vispār var atcerēties. Un nekur nav tik droši, kā zem tām dzeltanajām lampām, vēl drošāk ir tikai tumsā pie kokiem un kritušām lapām.
Es esmu ziema un vētra.

Man netīk, ja cilvēki grib zināt, ko es domāju un jūtu un kas ar mani notiek. Tā ir tikai mana daļa, to nevar uzzināt un saprast, jo es to nerakstīšu ne šeit ne citur, ne arī kādam teikšu, pat tiem, kam es uzticos kā sev. Jo tas pieder man, manas domas ir vienīgais, ko nevar. Pateikt var tikai to, ko varētu saprast arī tāpat uz mani paskatoties.
Bet lai, ja jau kādam ir interesanti to mēģināt uzzināt. Mani tas pa daļai uzjautrina.

Nolādēts.
Jā, mēs esam vāji. Un akdies, kā brālis par mani smiesies.
Bet vismaz no manis vairs netiek prasīta nekāda morāle, tas tika vakar noskaidrots. So nekādas sirdsapziņas.

Un. Tieši tas, ko es gaidīju. Nu, labākais no variantiem, ko es gaidīju.
Kā man netīk tapt pārprastai, man pārāk bieži gadās.
O, jā. Tikko atcerējos, kurš bija cilvēks, kurš man izteica pārmetumus par maniem nodomiem tajā absinta vakarā. Bžž. Un es centos būt morāles pilna, jo man likās, viņam tas ir svarīgi.

Es gribu būt mana smarža.

Biju slimnīcā. Bžž. Tā ka gandrīz trīs stundas smieklu. Bet ir tā ie-...skumji? Nezinu vai skumji ir tas vārds. Tā ka žēl iet prom, jo var redzēt, ka viņš negrib, ka viņam patiešām ir grūti ieiet atpakaļ tur. Negribētos būt viņa vietā. Gribējās palikt pavisam, lai gan pašai bija jābūt citur. Man pārāk ir žēl cilvēku. Bet es to atrisinu aiznesot puķes un konfektes. Atpirkšanās no sevis.
Viņa zvanīja un neizklausījās nemaz tā itin kā viņai būtu vienalga. Nemaz.

Klusums pirms vētras. Visur.

Un tam klāt- kas pie velna ir nopietna saruna? Un tas neesot nē. Tad kas?

Izsūdzēju grēkus Dievietei un viņa teica, ka ir labi, pret sevi man morālā pienākuma neesot, un pret cietiem to pārkāpt esot pavisam normāli, tā gadoties.

Linda toties. Vakar Tā pateica. Nu TĀ. Sakarīgāk, nekā es pati domāju. Tā izteiksmīgi un ar spēku. Linda ir dievs.

Šodien sēdēju parkā ar viņu. Bija jauki. Tā pat vien.
Ko lai es prasu par šalli? Man neko nevajag, bet negribas iztērēt savu vēlēšanos par kaut ko nesvarīgu.

papildinājums. remedia sabrūk spilvenos. kā lai es paskaidroju? kā paskaidrot, ko nozīmē gribēt viņu? gribu zināt kā viņš smaržo, kā ir viņu apskaut? gribu skatīties viņam acīs? gribu viņu fiziski? tas kopā izsaka tikai mazliet no visa.
es protu sabrukt spilvenos vai iešļūkt krēslā. darbības, kas līdzvērtīgas 'mani aprij zeme'. to es protu labi, viena no nedaudzajām prasmēm, kas man ir.

papildinājums. man ir bail. viņš teica, ka grib nopietni runāt. un tas drošivien sabojāšot manu prieku. man bail. tāpēc ir bezpersoniskākais internets, lai viņš man to pateiktu tur un es nesasistos tā ļoti.

papildinājums. linda ir dievs.

Šodien ir sarkans diena. Tā ka gulēt pusnomodā un sapņot dūmakainus, šizoferēniskus un maziem bērniem nepiemērotus sapņus. Negribas, tad būs tāda maldinoša sajūta, ka ir silti, tad būs sāpīgāk pamosties un saprast, ka neviena pareizā cilvēka nav blakus.
Iziešu ārā ābolus salasīt, gribas ābolus ēst. Jā.

Bija labi labi labi. Murr. Laba vakardiena bija man. Tumorballe.
Un es gribu speciālo k kaut kur tuvumā šodien. Varētu sēdēt un klusēt, jo galva ir bezgalīgi tukša un klusa.
Un man ir aizdomas, ka tagad es zinu, kā viņš smaržo. Labi(ak tavu pārsteigumu!).

Un lin bija tāda ļoti viesmīlīga. Man tur patika, jo tur bija viņa un miers un tēja. Un anime, kas smīdina līdz nāvei.

es redzēju sapnī, ka Gunta nomirst tagad, bērniņu gaidot. vienkārši nomirst. mēģināju sapnī kliegt no sāpēm un tad arī pamodos. un mēģinot neraudāt zvanīju viņai.
viņai viss ir kārtībā.
tāds nemiers. sliktas jausmas.

salkanā cilvēkmīlestība.

un kluss 'nē!' galvā, jo pēksņi ir tāda bezspēcības sajūta. labi, ka man šovakar ir special k konfekte. vismaz tas special k man ir.

Viņš ir perfekts, viņš dzer tēju bez cukura.

Zāle ir nopļauta, bet nejūtos ne par mata tiesu gudrāka. Zāles pļaušana ir domāšanas laiks. Bet es nezinu, man liekas, viņš saka nē. Un es nesaprotu, bet nav ne jausmas, kā lai to noskaidro. Iespējams, es nemaz negribu zināt.
Apātiski. Gribu dejot un dziedāt. Absinta tvaikus un vietu blakus skā.
Atkal sasisties šķiet tik dumji, kad jau labi sen biju sapratusi, ka pieķerties cilvēkiem ir slikti.
Miers. Bet nepareizs.

Es mirstu.

Šodien man ir prieciņš, gluži kā tas no mapītēm. Tika man ir krāsainas zeķbikses navis mapītes. Sarkanas, zilas un zaļas. Un vēl tā lieta, kas ir kā zeķbikses bez pēdām, tādas melni rakstainas. Kad sāksies jauns mēnaesis, vai arī kad būs stipendija, vai arī kad es dabūšu tiesības, aiziešu un nopirkšu vēl kādas, citādākas, piemēram tās ar zaļioranžajām arabeskām. Jā.

Šodien iešu uz labratoriju un priecāšos. Jo vēl man ir prieks par to, ka vakar vakarā viņš man palūdza ap roku sienamu lietu. Tā nu es uztaisīju rokassprādzi, zaļu ar melnu, jo zaļu viņš valkā. Un viņam patīk, vismaz tā viņš šorīt teica. Un vēl man prieks, jo viņš prasīja tieši man. Jes!