Es biju ārā, rudenī. Tāds labs vējš. Tāds, ka būt gribas kādam citam kaut kur citur un citā laikā. Vai arī sev senā senatnē. Un viss smaržo, smaržo pēc visa, ko vispār var atcerēties. Un nekur nav tik droši, kā zem tām dzeltanajām lampām, vēl drošāk ir tikai tumsā pie kokiem un kritušām lapām.
Es esmu ziema un vētra.

Man netīk, ja cilvēki grib zināt, ko es domāju un jūtu un kas ar mani notiek. Tā ir tikai mana daļa, to nevar uzzināt un saprast, jo es to nerakstīšu ne šeit ne citur, ne arī kādam teikšu, pat tiem, kam es uzticos kā sev. Jo tas pieder man, manas domas ir vienīgais, ko nevar. Pateikt var tikai to, ko varētu saprast arī tāpat uz mani paskatoties.
Bet lai, ja jau kādam ir interesanti to mēģināt uzzināt. Mani tas pa daļai uzjautrina.