Šodien par daudz domu.
Es gribētu, lai viņa brauc līdzi sestdien, bet tik ļoti negribas viņu atkal nomākt. Un es tur neko laikam nevaru izdarīt, tad es pat nevaru solīt runāt mazāk, jo tur būs mistiskā alise un mārcis. Un ne tikai viņi.

Šovakar es neslēpšos pie viņa. Nē. Jo šovakar es gribu ticēt, ka esmu brīva.

Es taču aizmirsu, ka gribu pateikt, ka man šodien mazliet salst.
Un ka es gribu pēcumiņam pajautāt, vai viņa valkā sarkanu, bet nevaru, jo viņa mani ar šādu vādu nepazīst.

Nezinu. Varbūt pietiks? Šodien ir tāda sajūta, ka, ja gribētu, varētu apklusināt visus taureņus.

Iedvesma ar lielo V. Patiešām. Nevarēšu tagad gulēt aiziet, bet jāiet.

Viņš ir noslēpums.

Guli.
Pārāk radoša radīšanas iedvesma.
Kuš!

Tik dīvaini. Tā pavisam nopietni, tajā gultā mēs vēl nekad nebijām vienkārši gulējuši. Bet es centos būt morāles pilna. Un bija labi, bija tā, kā patiešām labi. Viņa miegainā seja manās rokās. Maigums. Saskaņa. Viena gulta un viens krēsls, kā vienmēr. Un saulainā diena novērsa manas domas, man liekas, viņš zināja un saprata, kādēļ es aizdomājos un smaidu. Laba diena, patiešām liels paldies no manis viņam. Pārāks miers un saskaņa. Labi.
Jes, neprotu izteikties.
Vienkārši mēs pavadījām dienu kopā, tā pat vien un reizē ar bezgalīgu bet neizmantotu 'kā vienmēr' iespējamības procentu, un bija Ļoti labi.
Saulaina diena, jā gan. Mēs salijām, viņš nāca mani pavadīt. Salijām ļoti. Slapji un patīkami. Un man šī diena vēl joprojām liekas saulaina, jo es satiku arī ļoti īpašo cilvēku. Un man viņam jāada šalle, jā.

Miers?
Miers.

Kaut ko nozīmē? Jebko? Ko?
Maza muļķa es pret mazu dumju viņu. Pilnīgi bērni.

Vecāki ir nelieši. Bet ko gan tur var mainīt, ne jau nu es pati pret viņiem izturos kā zelta gabaliņš...

Jā, rīt no plāna izkrīt ogre. Nolādēts.

Es daru slikti? Nav ne jausmas, šoreiz patiešām nav. Tā patiešām nebūšu es, jautājums paliek, vai viņš patiešām gribēja, lai tā būtu es. Ja tā tad nav jauki no manis būt. Viņš vakar noreiba tā, ka nevarēja nostāvēt. No manas ādas. Un ja viņš patiešām tā reibst, nav jauki no manis būt. Jā, ragana, atkal tu savārīji kaut ko, ko nesaproti.

Jāatceras pazvanīt, ja varbūt kļūs par jā.

Nav runājams. Viņš ar mani vairs neprot runāt, kad esmu klāt. Kādrez prata pat pārāk labi. Es atkal reibinu, vai man gluži vienkārši nepienāktos runāt ar viņu? Todien tajā pasākumā, kad es zīmēju zvaigzni, vienubrīd viņš uz mani skatījās tik saulaini, ar tādu smaidu. Tā ka viss likās gaišāks. Es esmu pārāk dumja un pārāk sentimentāla savam vecumam.

Un rudmate, jā, es aizmirsu piebilst, ka ne tikai liela strīpaina šalle, bet bieži viņa izskatās gluži tāpat kā runā. Tas ir nekonkrēti, bet konkrētāko to pateikt es nemāku. Tad arī liekas, ka viņa pavisam noteikti saka taisnību.

Tagad saku, ko domāju. Šodien sāku. Nez, vai kāda jēga būs. Bet vismaz pateikusi šo to būšu.

Un es nespēju aiziet gulēt, pirms neesmu runājusi ar viņu. Un tik ļoti nāk miegs, bet viņš nav runājams.

nu re. tā vienkārši notiek.
un es atkal esmu relatīvi krāpusi viņu. bet kam gan tas rūp, ko gan citu šajās dienās darīja viņš pats...
krāpt ir labi un patīkami. viņš bija patīkams. jauns gan atkal, bet patiešām jauks. skaists. mīļš, kas attiecās uz mani, un jautrs. un tāds, ka tā vien gribējās pieskarties. jā, skaists.
un nolādēti jauns, lai gan tā lielākoties nelikās. jauns bez gala. f. kad es beidzot sameklēšu kādu manā vecumā...
es esmu pārāk es, man gribas viņu satikt vēl.
gan jau ka nesanāks, tas nāktu par labu manai morālei.
bet...
es gribu.

pamazām viss kļūst košs. tāds pavisam. zāles palīdz.

jūtas: nekādas