Tā ir mana sajūta šodien un jau ilgu laiku, es viņai atradu piederīgu dziesmu. Kaut kā vēlu, man laikam pienācās šo te dziesmu gadus atpakaļ atklāt, un varbūt es pat viņu kādreiz manā aizvēsturē dzirdēju, bet tad tā nebija mana dziesmiņa. Un liekas, ka nedzirdēju. Tagad es viņu klausos un jūtos kā mājās pat ne-mājās.
Es arī gribu ziemassvētku balli, kur var iet kleitā. Universitāte tieši šogad tādu vairs nerīko. Lai gan šobrīd man daudzkārt tuvāka šķiet dažāda čigānmūzika nekā valši.



''As I get up to go home, I leave a very substantial tip for the waitress. She smiles a bright smile and I think I remember killing her cousin a month ago. I smile back.''

Rakstīšana rada atkarību, gluži kā jebkas cits.