User:	ulvs
	Date:	2026-09-21 14:37
	Subject:
	Security:	Public

Publiskā skola ir kā tehnokrātisks gāzes kambaris, cilvēka dievišķās dzirksts apslāpēšanas galvenais mehānisms. Jebkura autentika tiek iemīta zemē, nospļaudīta un nozakāta ar mērķi mainīt indivīda iekšējo balsi - lai tā sāk iztaujāt pati sevi.

	User:	ulvs
	Date:	2026-09-20 18:50
	Subject:	meklējot vēsturisku sadarbības partneri
	Security:	Public

	User:	black_robin
	Date:	2026-09-20 12:12
	Subject:
	Security:	Public

pamanīju vienu cibas strīdu, kurš man šķita pietiekami interesants, lai par to izveidotu ierakstu. runa ir par goldie un ulvs (zem viņa ieraksta 'mana ciba in a nutshell')

goldie principā diezgan precīzi pateica to, ko es personīgi domāju. protams, reizē arī katrs cilvēks raksta savā cibā kā vien vēlas - more power to you and everyone, un tas ir labi, ka mums ir tāda iespēja, jo tas pasauli padara maķenīt interesantāku.

labi ir arī tas, ka mēs varam izteikt savas domas par citu rakstīto, ja ir tāda vēlme un te nu man jāsaka, ka, piemēram: "Ekspektāciju signālu refrakcijas konstanti bombardē smadzenes un noārda jebkāda veida stabilitāti." man neizskatās pēc mēģinājuma lietot precīzu valodu, bet gan, gluži otrādi - tas ir veids kādā samērā vienkāršu domu ar valodas palīdzību samuhļīt un padarīt pēc iespējas mazāk pieejamu. un priekšstats kāds no tā rodas (personīgi manas domas, es varbūt kļūdos), ir, ka te mērķis ir pavisam cits - demonstrēt filozofisku dziļumu, bet teksts dvašo nevis pēc gudrības, bet gan pēc diezgan neveikla, performatīva mēģinājuma izklausīties gudram.

man nav alerģijas pret svešvārdiem, es mēdzu lasīt dažāda veida literatūru un man šķiet, ka laba valoda ir saprotama un organiska - tas ir tā, ka lasot tu intuitīvi jūti, kā autora domas plūst, ko viņš mēģina pateikt un kā šajā plūdumā viss saskanīgi 'iederas'.

kā vēl viens apstiprinājums šādas ne-organiskas (saukšu to tā) valodas lietojuma motīviem, manuprāt, ir arī ulvs pēdējais komentārs tajā diskusijā - pēkšņi sākt skaidrot, kas ir epistemoloģija un - kas ētika. diskusijas kontekstā pēc tā nav pilnīgi nekādas vajadzības, tas atkal izskatās kā neveikls mēģinājums performēt filozofu.

	User:	black_robin
	Date:	2026-09-19 19:40
	Subject:
	Security:	Public

ja nerunājam par fizisko ķermeni, bet par interesēm, ieradumiem, temperamentu utml, tad tie starp dzimumiem atrodas tādos kā klasteros un tur ir pietiekami daudz pārklājumu.

te vēlos pieminēt vienu lietu, kura atrodas, manuprāt, gandrīz eksluzīvi vīriešu klasterī - nesaku, ka neviena sieviete nekad to nav darījusi, protams, gan jau kādas kaut kur ir un dara. tas par ko es runāju ir... (klusumu zālē): power scaling!

tas ir īpašs fenomens. man tiešām nekad nav nācies novērot, ka sievietes varētu diennaktīm strīdēties, kurš izdomātais tēls ir stiprāks: stiprāks no šada rakursa, bet vājāks atkal no šāda, bet kādreiz bija ar šādu spēju un vēlāk attīstīja šādu un, ja runa ir par viņa pilno potenciālu, tad tas ir daudz lielāks, jo līdz šim viņš ir tikai - TIKAI - pielietojis kādus 30% no tā ko viņš EKŠELĪ var. vai arī - šim ir lielāka precizitāte un sadarbošanās, bet šis atkal sucks when it comes 1:1. and it goes on and on and on and oooon. [es šo fenomenu nekādi nenosodu, pieminu to tikai tāpēc, ka man tas šķiet diezgan neraksturīgs sievietēm]

	User:	black_robin
	Date:	2026-09-19 18:21
	Subject:
	Security:	Public
	Music:	creepy nuts - inumo kuwanai

prasīt, lai mani soda - gluži nē, bet drosme būt sev man šķiet ļoti laba un iedvesmojoša lieta, kuru es arī vēlētos vairāk. tikai, kā jau ar visu, tur ir jāuzmanās neiekrist galējībās. viens ir sekot savai sirdij, bet kas cits - sākt ripot grāvī, tāpēc citi cilvēki - īpaši tie, kuri mums ir nozīmīgi un kurus mēs augstu vērtējam, reizēm ir labs indikators tam vai mēs attīstāmies vai ejam sviestā. reizēm viņi var kļūdīties, protams un reizēm vari kļūdīties tu pats, bet - lielās līnijās viņi ir kā rāmji, kuri ir vajadzīgi. varbūt to varētu ekstrapolēt arī uz visu sabiedrību kopumā - ideālā variantā jā, bet diemžēl vēsture rāda, ka arī liela daļa sabiedrības var vai nu saiet sviestā vai arī būt ļoti inerti citreiz pat pret visnegantāko sviestu.

	User:	ulvs
	Date:	2026-09-19 18:44
	Subject:	mana ciba in a nutshell
	Security:	Public

	User:	ulvs
	Date:	2026-09-19 15:55
	Subject:	par manu Gnozīni
	Security:	Public

Tieši šī Satī Gnozīne ir mani aizkustinājusi visdziļāk, jo es to uztveru kā romantiskuma personifikāciju mistificētā realitātē. Romantiskums un cerības nots, kas retos brīžos pavīd cauri mistērijas miglai. Kā uzplaiksnījums, kam tavi sensori tika spodrināti jau kopš pirmo reizi iemīlējies vai, nezinu, nodarīji kādam ļoti, ļoti pāri.

	User:	black_robin
	Date:	2026-09-19 10:04
	Subject:
	Security:	Public

divas man vismazāk mīļās spēles ir "kur ir mans telefons?" un "kur ir otra zeķe?". diezgan ātri apnīk, teikšu godīgi. pusaudža gados es ļoti daudz spēlēju "kur ir manas atslēgas", tik daudz, ka biju ar to reāli novedusi gan sevi, gan savas ģimenes locekļus. vienbrīd man pat bija breloks, kurš reāģēja uz skaņu - ja tu istabā nobļaujies, tas sāk pīkstēt. vēlāk gan šo izklaidi izbeidzu pilnībā. tagad šo spēli sāka spēlēt mans bērns, bet - tā kā man tajā ir tik liela pieredze, varēju dot vadlīnijas kā no tās izvairīties un, iespējams, ka daļēji tāpēc un daļēji arī tāpēc, ka viņa galu galā neesmu es - viņa to spēlē ievērojami mazāk, nekā es tai vecumā.

kas attiecas uz ieraksta sākumā minēto rotaļu, m tādas nespēlē, bet viņš vienmēr atrod to, ko es pazaudēju, pie tam diezgan ātri. kā viņš to spēj man nav līdz galam skaidrs.

atcerējos vēl, ka vienai manai paziņai bija stāsts par citu spēli, kas saucās "kur ir manas zeķbikses" un zeķbikses viņai, ejot pa ielu, sāka slīdēt laukā no vienas kājas garajām biksēm.

User:	arcigaretizobos
Date:	2026-09-19 00:20
Subject:
Security:	Public

Placebo ģitāras skaņas atmet mani atpakaļ tur, jaunībā.
Without you I'm nothing.

Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums. Tu nezini, kas ir bijis pirms tevis, acis plaši vaļā un skrien uz priekšu, zinot, ka, ja arī kāds kaut ko pirms tevis ir darījis, tas noteikti nav bijis pareizi.
Tu esi sākums. Tavs bērns būs līdzīgs tev. Tās pašas acis, tie paši smiekli. Tavs bērns.

Un tad nāk briedums.
Tu saproti, ka esi daļa no ķēdes. Posms. Tu neesi citāds, tavas garās rokas, garās kājas, visi mazie iedzimtie defekti, par kuru pārdzimšanu savā bērnā tu tā pārdzīvo, nav ne tava vaina, ne tavs nopelns.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tava tēva garās rokas. Tava tēva kalsnā seja. Tavs bērns ir līdzīgs savam vectēvam, un tu esi līdzīgs savam. Nē, tas nav pareizi. Mans vectēvs bija skaists. Domāju, ka sieviešu mīlulis. Lai nolādēts alkohols, kas viņa aiziešanu no mūsu pasaules, tāpat kā otram vectēvam, tikai paātrināja. Bet tāds bija trīsdesitajos gados dzimušo lāsts - lai izturētu savu bērnību karā un jaunību piecdesmitajos, droši vien, diži daudz citu iespēju nemaz nebija.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tavs dēls nesīs tālāk tavas dzimtas raksturu. Mēs pieaugam ātrāk. Mēs esam nopietnie bērni. Un nenopietnie pieaugušie.
Žēl, ka mans tēvs nekad nesatika savu mazdēlu. Es esmu pāraudzis viņu. Ne tikai kā cilvēks, kā vīrietis, bet arī kā tēvs. Jau otro desmitgadi dzīvoju vecumā, kuru viņš nepiedzīvoja. Sūdi notiek.

Tu, mans mazais dēls; tu neesi mans spogulis. Tu esi visu mūsu dzimtas vīriešu turpinājums un tālāk nesējs. Vienīgais, lai cik ironiski tas nebūtu. Latgaļu kalēja mazmazmazdēls. Tu rotaļājies ar gredzenu, kuru es izkalu, lai nodotu tālāk tev. Tikai tāpēc, ka mans vecvectēvs neizkala neko man. Un tāpat es jūtu to saikni, to pievilkšanas spēku, ikreiz, garajā Latgales braucienā. Nākamajā brauksi arī tu. Man pirkstā būs manis paša kaltais gredzens, bet tu nesapratīsi, kāpēc tētis stāv šosejas malā un veras uz mājām vienā tās pusē, un ezeru otrā. Tētis tikām atcerēsies stāstu par degošo kūts jumtu, kuru sašāva ar katjušām. Tikai tāpēc, lai sašautu. Es saspiedīšu tavu roku, tu brīnīsies; varbūt nobīsies. Un neatcerēsies šo epozidi. Līdz meklēs jau tavs dēls. Un tad tu sapratīsi, ka pasaule nesākas ar tevi. Ka tu neesi mantinieks, tu esi tikai tālāk devējs. Un ar gredzenu rotaļāsies tavs dēls.

Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums.
Briedumā tu baidies, ka ar tevi viss arī beigsies.
Vai viedumā es sapratīšu, ka ne es biju sākums, ne es biju beigas, un ciklā mēs iesim tālāk, līdzi visi reizē mirsim? Nevis tu vai es, bet mēs, kā kopums, kā esība.

Es tikai ceru, ka tev nebūs jāpiedzīvo karš trīsdesmistajos un visa stiprā dzīve jānodzīvo okupācijā. Kā tavam vecvecvectēvam pirms 90 gadiem.

Paaudžu maiņa. Tava tēva plānās lūpas un acis. Es katru dienu, sapulcē sēžot, vēroju pats savu attēlu. Pelēks, noguris vīrietis pēc 40. Bet tās acis. Mana dēla acis. Ar tām es skatos nākotnē.

Mēs visi esam līdzīgi tiem, kas jau nomiruši. Mums bija jaunības maldi, brieduma atklāsmes un vieduma dzinējspēks, ar ko dzīt jaunos uz priekšu. Un mūs visus gaida gals.

I've never been an extrovert, but I'm still breathing.

	User:	klusais_okeans
	Date:	2026-09-18 22:29
	Subject:
	Security:	Public

Dīvaino sajūtu šobrīd netrūkst, bet visspilgtāk no sirds klauvē disonanse, ka jādodas projām tieši tad, kad dzīve beidzot šķiet plus mīnus laba un (ļoti iespējams pirmoreiz dzīvē) spēju sevi redzēt pašreizībā pavadām ilgāku laiku. Oh well.

	User:	black_robin
	Date:	2026-09-17 20:13
	Subject:	viens stulbs ieraksts
	Security:	Public

uff, picky eaters in food competitions, viņus vērot ir...

that cracker is too crunchy.. eww.. is that a pate? noo, i'll not even try that. is that cheese? no, too garlicky! (garlic was not even in it) what's this, sushi? no, not a fan of sushi. is that rice? rly? mhh.. what's this? mochi? eww..smells bad. oh, it's mango? i like mango, let me smell that again - oh, it does actually smell good.. wtf

saprotu, ka viņi droši vien tiek speciāli tur ielikti kā dusmu ēsmas, lai visi vārītos, jā, bet varbūt tas arī ir autentisks eksistences veids viņu ikdienas kulinārajā dzīvē? who knows..

kanālā visiem video, cik manīju, komentāri atvērti, izņemot šo, droši vien publika pārāk aizdegās par šo extremely picky bish.

	User:	ulvs
	Date:	2026-09-17 17:06
	Subject:
	Security:	Public

Kā teica Vatsa kungs, tev nav obligācija pret savu pagātnes “Es”. Tev tas nav jāuztur tagad. Nav ar to jārunā. Tev nav jābūt pat stulbeni tikai tāpēc, ka līdz šim esi tāds bijis.

	User:	black_robin
	Date:	2026-09-17 07:07
	Subject:
	Security:	Public

Sapnī tika nolemts, ka jānotestē skooma. Ar skooma te domāju kko ar ko mana vienīgā saskare attiecībā uz reālistisko pasauli [kur tā ekvivalents varētu būt crystal meth or smth] ir bijusi NPC oblivion video [Stop right there criminal scum!], kur cilvēki vai nu benzīntankos vai veikalos vai uz ielu apmalītēm ir ta kā sastinguši jokainās pozās un nevar pakustēties. Man nekad nav gribējies šādā situācijā nonākt, bet, ja reiz to var izdarīt sapnī - kāpēc ne.

Biju kopā ar vienu paziņu, kuru neesmu redzējusi ļoti sen, nav ne jausmas kā viņam iet, bet izskatījās gluži tāpat. No sākuma gājām blakus, tad viņš sāka iet man pa priekšu, ārā bija tumšs. Atradāmies pārdaugavā, vietā, kur var iziet garām vairāku veikalu rindas aizmugurēm, manas dzīves laikā veikali ir piedzīvojuši vairākas transformācijas no beznosaukuma ēkas, kas bija slēgta pirmdienās un iekšā tirgoja visādus niekus, tostarp dejojošas bundžas, līdz Saulītei, Interpegro un tagad laikam tur atrodas Maxima, Mego un sazin kas vēl. Sapnī gan tur atardās arī baseini, aiz katras veikala aizmugures, kuriem apkārt bija apstādītas mazas eglītes un laternu gaismā tas viss mirdzēja melnbalti un izskatījās ļoti savādi, bet skaisti. Ūdens dziļumu noteikt nebija iespējams, tas atgādināja pelēcīgi mirdzošu peļķi. Mums sanāca līst lejā pa tādu kā krauju un mazās eglītes pārgāja labirintos, savukārt mans paziņa sāka joņot neticamā ātrumā un es knapi vispār varēju tikt līdzi. Es jautāju kādēļ viņš tā skrien. Viņš momentā apstājās, pagriezās atpakaļ, paskatījās uz mani teica, ka viņš neskien it nemaz, ka patiesībā es eju šaušalīgi lēni. Šis jaunums man šķita gan biedējošs, gan arī interesants: hmm, padomā tik, uztvere jau ar mani izspēlē trikus. Bet vai tā var būt? Ja tik kāds varētu nofilmēt... [un ielikt NPC oblivion kolekcijā yt looooool]

Vēlāk jau biju viņu pazaudējusi un gāju viena un tad aiz manis parādījās kāds opaps tā uz gadiem pāri 80, tik tāds nejauks un sāka ķērcošā balsī man kko piečakarēties, es pieliku soli un tad sāku skriet, bet viņš mani noķēra. Un tad gan es sapratu, ja šitāds mani var noķert, tad jau es laikam tiešām nevaru necik jēdzīgi pakustēties.

Pamodos, starp citu, ļoti labi izgulējusies.