sa
darbs un pusīte klonīša, mazā krustiņa. Pa virsu tējiņa, darbiņš ar saviem bakstekļiem mani liegi masē. Kad apnīk apzīmēt lapiņas ar jēliem saukļiem, tad palasau ziņas - "eu! maksimā pārdevējai seja sašķērēta!" - kāds kolēģis iespurdzas, tomēr atceras par obligāti nosodošo sejas izteiksmi: mēs esam līdzjūtīgi, atbildīgi un nekādā gadījumā nepriecājamies par cita neveiksmi.
tējas ātri tukšojas - tikpat ātri garām ejošas ir skaistās, vijīgās kājas, smuidrie vidukļi, koptie mati. es skatos, tas ir tas, kas man sanāk vislabāk; es smaržoju, tas ir tas, kas man sanāk vislabāk.
liftā, kad kopā dodamies ar kādu no maniem jaukumiem (bet viņas nezin par savu tuvību man), tad esmu tik tik tuvu!, es tvīkstu tuvības, esmu Tevis, mana mīļā, pārpilns. es nespēju ne izteikt vārdu, ne skart tevi. ejam uz garderobi, es tev sekoju - skatos, kā tu velc jaku, iedomājos - tieši tā tu ģērbsies, kad dosies ārā no mūsu dzīvokļa, nē! mājas, es tev sagādāšu Tevis cienīgu mitekli! esot ārā, es vēroju, kā tu velc un kā tu izpūt dūmus, jā! Mums būs balkons, tu dzersi kafiju, pīpēsi un es Tevi, mana mīļā, no muguras skaušu mūžīgi!
pēc piecām minutēm atkal sēžu, dzeru tēju, noriju otru pusi mazā krustiņa.