xsa
man zobus rauj tikpat bieži kā kādam narkomānam. tomēr vēnas esmu vairāk spējis pasaudzēt. turklāt tagad viņas ir atkopušās; tikai atsevišķas vietas atgādina resnas meitenes dirsu (vakar redzēju māti diršam/mīžam uz poda, apmēram tik pretīgi tā āda izskatās - kā viņas aizmugures āda (celulīts? esmu par jaunu tādām muļķībām)). tomēr krēmi mēdz darīt brīnumus. iegāju body shop un teicu, ka man vajag ko tādu, kas rokas kā pakaļas dara. pārdevēja nesaprata. pārdomāju sakāmo un teicu: "nu, ādu tik maigu, kā pakaļu mazam bērnam!"
iegūtais krēms maigi smērējas, diemžēl mana āda visu taukumu neuzsūc. līdz ar to nākas pirkstus nobraukt gar trauku vai kādiem citiem dvieļiem. par cik man ir diezgan dementēti vecāki, tad viņi (šķiet, ka tomēr izliekas) to nemana. tētis saka, ka trauki ir jāliek kur citur; un vispār - nahuj es nedaru ar savu dzīvi to, ko vēlos? šis izteikums ir vērtīgākais no visa, ko viņš ir teicis (ja neskaita deskriptīvus izteikumus par džeksona daiļradi). jo tagad es sākšu dzīvot - lēni, bet pārliecinoši. un ziniet - mani iespaido oskars herliņš, martas asinis. un, protams, mans tētis. es ļoti ļoti mīlu savu tēti. kaut viņš nekad nemirtu un piemineklis būtu tikai viņa nemirstības apliecinājums.