[
Un tad jau nu es atkal esmu klīdis kādu laiku un uzskrienu savam draugam, kuru neesmu kādu laiku redzējis, gluži virsū, tam pašam mani negaidot. Tad viņš sāk man stastīt: "zini, man te dāma viena, viņa mani aplaimo, protams, ar savādākām es taču nesaejos, bet tomēr kaut kas man neliek mieru. katru reizi pēc aplaimes mani parņem tukšums. Un tukšumam stājoties es jūtos pazemots. Un kas tad mani pazemo? Vai tas ko līdz šim esmu darījis vai kas cits?"
Mana kādreizējā biedra monologs ir nesalīdzināmi garāks kā iepriekšejās reizes. Es garlaikojos. Līdz brīdim, kad viņš saka: "Un kā tad man atšķirt vienu no otras?".
Šajā brīdī es nosprauslājos. Neatbildu, šķiet, ka bez atbildes tam (manam biedram) arīdzan būs labi. Es atceros tos brīžus,kad ar savām dāmām (dāmas, tiešī tā - tās ir dāmas, ne meitenes. Jo es taču ar skuķiem netiktos)klīdu pa veikaliņiem. Tad mēs rokās devušies (dažreiz) klīdām un smīnējām par citiem. Jo tie citi bija naidnieki mums. Un dažreiz manai biedrenei mati te brunetīgi, te blondīgi; te gari, te īsi. Man tas bija viens notikums, tik garš, ka, liekas, ilgst vēl arvien. Tik daudz viņu, bet manās acīs vienmēr tikai viena.
Un tā es prātoju. Līdz brīdim, kad dzirdu - "Zini, viņas visas taču galu galā tikai ar svaru atšķiras"